Almants atskrēja pie auditorijas durvīm pāris minūtes pirms eksāmena sākuma. Aizelsies, modīgo matu ērkuli stāvus gaisā izslējis, bet – bezgala apmierināts.

– Nu ko, vēl nav sācies? – viņš uzsvērti mundrā balsī iesaucās ar platu smaidu pa visu seju.

Jūnija saules stari, caur noputējušajām loga rūtīm spiezdamies, veidoja nevienāda izmēra un formas četrstūŗus uz gaiteņa grīdas. Pusducis meiteņu, kas, galvas kopā sabāzušas un klusu čalodamas, bija stāvējušas pie pašām durvīm, tagad puslokā apstāja jaunpienācēju.  

 – Almant, tu jau laikam atkal neko neesi mācījies?! – šķelmīgi stingru skatienu pāri briļļu malai raidīja izcilniece Lienīte. Te kāds pienāca no malas, un Almants sajuta uz sava pleca smagas lāča ķepas svaru. Viņš apgriezās; blakus stāvēja viņa draugs, lempīgais milzenis Robčiks.

– Baigais čakars… Visu nakti zubrīju, nemaz nedabūju pagulēt, – Robčiks nopūtās, galvu grozīdams, un Almants ieraudzīja, ka viņa pelēkās ačeles patiešām ir apsarkušas un piepampušas, kā pēc bezmiega nakts. Lienīte tostarp turpināja čalot:

– Almant, tu vismaz zini, kādā priekšmetā šodien eksāmens? Ja nezini, tad informēju, ka tās ir „Krimināltiesības , vispārīgā daļa“! Saproti?

– Saprotu, – Almants ne mirkli nemitējās smaidīt. – Zinu. Un pat sešas biļetes izmācījos!

– Oho! –jūsmīgā izbrīnā vienbalsīgā korī iesaucās meitenes un Robčiks. Almants savā kursā bija leģendāra personība. Viņam piemita kaut kāda brīnumaina, fenomenāla, acīmredzot iedzimta spēja izšļūkt cauri visām problēmām, – pārliecinot, apvārdojot, pierunājot. Viņš bija īsts apvārdošanas meistars, un viņš mācēja iepatikties pasniedzējiem. Viņš gandrīz nekad negatavojās ieskaitēm un eksāmeniem, taču prata pārliecināt eksaminētāju, ka ir mācījies un visu lieliski zina. Palīdzēja aktieŗa talants, bezgala godīgais skatiens pasniedzējam tieši acīs, – un ieskaišu grāmatiņā iegūlās laba atzīme vai vārds „ieskaitīts“. Visi pravietoja Almantam spīdošu politiķa vai diplomāta karjeru, bet nelabvēļi bija aiz muguras iesaukuši viņu par „haļavščiku“. Tas, ka viņš šoreiz bija iemācījies veselas sešas biļetes no trīsdesmit trim – tā bija Almantam pavisam neraksturīga uzcītība. Vai patiešām viņš ir sācis mainīties?

Auditorijas durvis beidzot plaši atvērās, un studenti tika aicināti ienākt un ieņemt vietas. Robčiks pa ceļam vēl paguva iečukstēt Almantam ausī:

– Eu, klau, a tu vakar vakarā patiešām mācījies?

– Da nē, – Almants tāpat čukstus atmeta ar roku. – Bliezām „Pulkvedī“ līdz pulksten vieniem… Tās sešas biļetes es jau kaut kad pirms tam samācījos.

Auditorijā viss bija pa vecam: tie paši vecie koka soli, uz kuŗiem neskaitāmas studentu paaudzes bija rakstījušas aforismus un mūžvecos „Šeit bija…“; tā pati vecā, lielai finieŗa pastkastei līdzīgā pasniedzēja katedra; tie paši augstie pelēki balsinātie griesti; tās pašas smaržas; tās pašas skaņas…Savu uzvārdu izdzirdējis, Almants naski pielēca kājās un devās vilkt biļeti. Eksāmens bija mutisks.

Almants apsēdās iepretī vecajam profesoram Krēsliņam. Profesors noņēma brilles un ar gurdenu žestu norādīja ar tām uz balto biļešu rindām, kas glīti un kārtīgi gulēja kā pasjansa kārtis. Almants vilka un izvilka. Kāds jautājums? – „Noziedzīgu nodarījumu daudzējādība“. – „Lūdzu, es jūs klausos!“

Almanta sirds triumfēja. „Noziedzīgu nodarījumu daudzējādība“ – šo tematu viņš, protams, nebija mācījies. Bet tas taču ir tāds temats, kuŗš nemaz nav jāmācās! Te var izbraukt uz tīrāko atjautību, un jābūt galīgam kretīnam, lai uz to neatbildētu. Kāpēc viņi vispār šādus jautājumus liek?...  Redz, kā atkal paveicās! Almants iekšēji saberzēja rokas.

Profesors Krēsliņš atlaidās uz atzveltnes un gurdeni pievēra acis, – tā viņš vienmēr darīja, uzklausot studentu atbildes.

– Tātad – noziedzīgu nodarījumu daudzējādība, – nopietnā teicamnieka balsī sāka bērt Almants. – Noziedzīgi nodarījumi var būt ļoti daudzējādi. Tik daudzējādi, cik daudzējādas ir mūsu dzīves situācijas, kuŗās mēs dzīvojam un kuŗās… tas ir, pret kuŗām šie noziegumi tiek veikti… Pašķirstīsim Krimināllikumu – un mēs redzēsim, cik daudzās un dažādās jomās daži neapzinīgi pilsoņi var pārkāpt likumu, aizskart citu likumā aizsargātās tiesības un intereses… Ir slepkavība, teiksim, – bet ir neatļauta meža ciršana. Ļoti daudzējādi. Vienā gadījumā nogalina cilvēku, otrā – koku…

Profesors Krēsliņš izbrīnā plaši atpleta acis un raudzījās uz Almantu kā uz kaut kādu neredzētu brīnumputnu. Brīdi klausījies, viņš pavicināja roku un pārtrauca Almanta runu plūdus:

– Ko jūs te man tagad stāstāt?

– Nu kā? Par… par noziedzīgu nodarījumu… daudzējādību… – un šajā brīdī Almants pēkšņi aprāvās un saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Turklāt pamatīgi nav kārtībā.

– Nu, tad arī runājiet par daudzējādību! – dusmīgā balsī sacīja profesors.

Almants satriekti klusēja, juzdams katastrofas tuvošanos.

– Runājiet par daudzējādību, es jums saku! Par Krimināllikuma 24. pantu! Par noziedzīgu nodarījumu kopību, par recidīvu…

Almants, acis nolaidis, joprojām gŗūtsirdīgi klusēja. Šādu pavērsienu viņš nudien nebija gaidījis. Profesors arvien vairāk iesvilās dusmās:

– Jūs vispār esat mācījies? Es jau redzu, ka neesat! Kā tad jums pietiek nekaunības nākt te un izniekot  manu un pārējo kolēģu laiku? Nākamreiz atnāksiet pārlikt! Visu labu!

Ieskaišu grāmatiņa ar skaļu plīkšķi nokrita uz galda. Almants iebāza to savas elegantās jakas iekškabatā un lēnām, cenšoties ne uz vienu neskatīties, devās uz izeju.

Viņam šoreiz patiešām bija kauns.