Krimināllikuma (turpmāk – KL) projektu izstrādāja padomju krimināltiesību skolā skoloti juristi, un tur joprojām ir palicis šis tas padomisks. Paraudzīsimies kaut vai uz 78. un 150. pantu, kuŗu „konstelācija“ (kā saka vācieši) ir neloģiska un dīvaina.

KL 78.p. attiecas uz „darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu“. Sods – cietums līdz 3 g.,  īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs vai naudas sods. Kvalificēta nodarījuma gadījumā – cietums līdz 10 g. un probācija.

KL 150.p. attiecas uz „personu reliģisko jūtu aizskaršanu vai naida celšanu sakarā ar šo personu attieksmi pret reliģiju vai ateismu“. Sods te jau ir maigāks: īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs vai naudas sods. Kvalificēta nodarījuma gadījumā – tas pats, bet klāt vēl nāk brīvības atņemšana līdz vienam gadam.

Turklāt 78.p. ir iekļauts IX nodaļā („Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds“), bet 150.p. – XIV nodaļā („Noziedzīgi nodarījumi pret personas pamattiesībām un pamatbrīvībām“). Būtībā līdzīgi kā LPSR Kriminālkodeksā.

Šī situācija ir aplama sekojošu iemeslu dēļ:

(1) Iznāk, ka likumdevējs izdala vienu konkrētu naida objektu (reliģiju vai attieksmi pret to), attiecībā uz kuŗu naida celšana ir sodāma ar mīkstāku sodu, nekā attiecībā uz nāciju, rasi vai tautību. Taču reliģiskā naida sociālā bīstamība nebūt nav mazāka par rasu naidu; gluži otrādi – mūsdienu pasaulē tā ir daudz lielāka. Viena konkrēta reliģija – islāms – jau tagad viens no spēcīgākajiem globālās politikas faktoriem.

(2) 150.p. ir sapludināti kopā divi pilnīgi dažādi nodarījuma sastāvi ar dažādu priekšmetu un dažādu sociālās aizsardzības mērķi: „personu reliģisko jūtu aizskaršana“ un „naida celšana sakarā ar šo [kuŗu? – pan Z.] personu attieksmi pret reliģiju vai ateismu“. Ja otrais principā nekādus iebildumus nerada, tad pirmais (tā, kā tas ir formulēts) rada nopietnas šaubas par tā atbilstību tiesībām uz izteiksmes brīvību (Satversmes 100.p.).

(3) KL autori laikam nav zinājuši vai nav padomājuši, ka ne vienmēr ir iespējams nodalīt reliģiju no etniskās piederības. Tomēr šis fakts ir atspoguļots spēkā esošajā likumdošanā – ir tāds „Rīgas ebreju reliģiskās draudzes likums“ – kas nav 100 % korekti, jo īstenībā „ebrejs“ ir tautība, ticība ir „jūds“. Objektīvi raugoties, ne visi ebreji šodien ir jūdi un ne visi jūdi ir ebreji, – taču gan paša jūdaisma postulāti, gan arī Izraēlas valsts likumi šo etnisko un reliģisko kritēriju nenodala. Sanāk tā, ka, ja kāds ceļ naidu pret ebrejiem, sakot, ka viņi ir necilvēki, vai ka viņi grib paverdzināt cilvēci, tad ir piemērojams 78.p. ar bargām sankcijām. Bet, ja kāds ceļ naidu pret tiem pašiem ebrejiem, sakot, ka Talmuds viņiem māca sinagogā tecināt mazu kristiešu bērnu asinis (t.s. „blood libel“, sk. Beilisa lietu), tad ir piemērojams 150.p., un vainīgais izsprūk cauri ar niecīgu sodu!

Bez ebrejiem ir vēl vismaz trīs gadījumi, kad etnisko piederību un reliģiju praktiski nav iespējams nodalīt: sikhi, druzi un jezīdi. Sakiet, lūdzu: vai „sikhs“, „druzs“ un „jezīds“ ir tautība vai ticība? Abas atbildes ir pareizas. Tātad, ja naidu ceļ pret vienu no viņiem, kuŗš KL pants būs piemērojams?