Ņemot vērā, ka kārtējais 16.marts ir aizvadīts, turklāt mierīgi, tad tagad varētu būt īstais brīdis izvērtēt Ministru kabineta rīcību, pieņemot lēmumu liegt ministriem piedalīties 16.marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa.
Kā zināms, šā gada 11.martā Ministru kabinets pieņēma lēmumu par liegumu ministriem piedalīties 16.marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa (diemžēl lēmumu ne "Latvijas Vēstnesī", ne Ministru kabineta mājas lapā neizdevās atrast).
Nevērtējot kāda ministra piedalīšanos/nepiedalīšanos 16.marta pasākumos no politiskā, starptautiskā un vai kāda cita aspekta, izņemot juridiskā aspekta, vēlējos tikai paust šaubas par šī lēmuma tiesiskumu. MK darbību galvenokārt regulē Ministru kabineta iekārtas likums. Likuma 1.pants noteic, ka šī likuma mērķis ir nodrošināt tiesisku un demokrātiskai iekārtai atbilstošu MK darbību. Likuma 2.panta pirmā daļa noteic, ka MK ar tam padoto valsts pārvaldes iestāžu starpniecību īsteno izpildvaru. Savukārt, likuma 3.pants noteic, ka MK apspriež vai izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, starptautisko tiesību normām un likumiem.
Tātad likumsakarīgs juridiskas dabas jautājums: vai Ministru kabineta kā izpildvaras augstākās institūcijas kompetencē ietilpst lēmumu pieņemšana par ministru piedalīšanos vai nepiedalīšanos kādos likumīgos pasākumos? Jeb citiem vārdiem - vai Ministru kabinetam bija tiesības liegt ministram Eināram Cilinskim piedalīties 16.marta leģionāru piemiņas gājienā?
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.