Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments rakstveida procesā izskatīs piecas kasācijas sūdzības par apelācijas instances tiesas spriedumiem un divas blakus sūdzības par zemākas instances tiesas lēmumiem.  Kasācijas sūdzības iesniegtas lietās, kurās atbildētāji ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Valsts ieņēmumu dienests un Izglītības un zinātnes ministrija.

Augstākās tiesas Civillietu departaments rakstveida procesā izskatīs sešas kasācijas sūdzības par apelācijas instances tiesas spriedumiem, vienu kasācijas protestu par spēkā stājušos pirmās instances tiesas nolēmumu un trīs blakus sūdzības par zemākas instances tiesas lēmumiem.  

Augstākās tiesas Krimināllietu departaments rakstveida procesā izskatīs desmit lietas. Septiņās lietās saņemtas apsūdzēto vai aizstāvju kasācijas sūdzības un trīs lietās saņemtas gan kasācijas sūdzības, gan prokurora kasācijas protests par apelācijas instances tiesas nolēmumiem.

Informācija par atsevišķām lietām:

1) Administratīvo lietu departaments 14. novembrī rakstveida procesā izskatīs pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Ar Izglītības un zinātnes ministrijas lēmumu, atstājot Akadēmiskās informācijas centra lēmumu negrozītu, atzīts, ka uz pieteicēju nav attiecināma neviena Ministru kabineta 2012. gada 28. februāra noteikumu Nr. 142 ,,Grādu un profesionālo kvalifikāciju pielīdzināšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.142) 8. punkta norma par grādu un kvalifikāciju pielīdzināšanu, jo pieteicējam profesionālā kvalifikācija piešķirta par divus gadus ilgās pilna laika studijās pabeigtu augstākās profesionālās izglītības programmu. Iestādes ieskatā apstāklis, ka pieteicējs secīgi apguvis divas atsevišķas studiju programmas, iegūstot divus augstāko izglītību apliecinošus dokumentus, nav pamats uzskatīt, ka ekonomista kvalifikāciju muitas vadīšanas specializācijā pieteicējs ieguvis vienotās piecus gadus ilgās studijās. Nepiekrītot lēmumam, pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par viņa izglītības pielīdzināšanu profesionālajam maģistra grādam un piektā līmeņa profesionālajai kvalifikācijai. Ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu pieteikums noraidīts. Par tiesas spriedumu pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka pieteicējs, iegūstot inženierzinātņu bakalaura grādu ekonomikā un ekonomista kvalifikāciju muitas vadīšanas specializācijā, ir izpildījis tās prasības, kas nepieciešamas, lai atbilstoši noteikumu Nr. 142 8.8. apakšpunktam viņa izglītības kvalifikācija tiktu pielīdzināta profesionālā maģistra grādam un piektā līmeņa profesionālajai kvalifikācijai. Līdz ar to konkrētajā lietā pastāv strīds par to, vai pieteicējam ir tiesības prasīt pielīdzināt iegūto augstāko izglītību profesionālajam maģistra grādam un piektā līmeņa profesionālajai kvalifikācijai. (Lieta SKA-137/2018).

2) Administratīvo lietu departaments 14. novembrī rakstveida procesā izskatīs Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Lietā tiek risināts jautājums, vai iestāde ir pamatoti saukusi pie disciplināratbildības amatpersonu atbilstoši Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 38. panta pirmajai daļai par neizpaužamu ziņu sniegšanu no kriminālprocesa, īstenojot Administratīvā procesa likuma 37. pantā noteiktās noraidījuma tiesības disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas pārstāvim. (Lieta SKA-419/2018).

3) Administratīvo lietu departaments 15. novembrī rakstveida procesā izskatīs pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 23. marta spriedumu.

Izskatāmajā lietā ir strīds par Pilsonības likuma Pilsonības likuma 8.¹ pantu piemērošanu un interpretāciju. Pieteicēja uzskata, ka, pamatojoties uz minēto Pilsonības likuma normu, viņai ir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni, ja viņa iesniedz apliecinājumu tam, ka laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam pieteicējas vectēvs atstāja Latviju, glābdamies no PSRS vai Vācijas okupācijas režīma vai ticis deportēts un minēto iemeslu dēļ līdz 1990. gada 4. maijam nav atgriezies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. Savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde norāda, ka pieteicēja nav atzīstama par Pilsonības likuma 8.¹ pantā minēto subjektu, un līdz ar to nav pamata viņu reģistrēt par Latvijas pilsoni kā trimdinieci. (Lieta SKA-99/2018).

4) Administratīvo lietu departaments 15. novembrī rakstveida procesā izskatīs pieteicēju kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 26. aprīļa spriedumu.

Pieteicēji bija reģistrējušies par Latvijas pilsoņiem un vienlaikus saglabājuši Krievijas pilsonību. Uz pietecēju iesnieguma pamata, Tieslietu ministrija izdeva rīkojumus, ar kuriem atzīts, ka pieteicēji zaudējuši Latvijas pilsonību, atsakoties no tās. Tomēr pēc vairākiem gadiem pieteicēji vērsās ar iesniegumiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lūdzot atzīt viņus par Latvijas pilsoņiem sakarā ar tiem pašiem apstākļiem, kuru dēļ pieteicēji ieguva Latvijas pilsonību iepriekš. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atteikusi atzīt pieteicējus par Latvijas pilsoņiem un norādījusi, ka ka izskatāmajā gadījumā pietecējusi var uzņemt Latvijas pilsonībā tikai naturalizācijas kārtībā.

Līdz ar to izskatāmajā lietā pastāv strīds par Pilsonības likuma normu piemērošanu un interpretāciju. (Lieta SKA-123/2018).

5) Administratīvo lietu departaments 16. novembrī rakstveida procesā izskatīs Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai pieteicēja pamatoti iekļauta riska personu sarakstā atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 31. punkta „a” un „c” apakšpunkta kritērijiem. Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka Valsts ieņēmumu dienests nevarēja pieteicēju iekļaut riska personu sarakstā, pamatojoties uz abām iepriekš minētajām tiesību normām, jo tās ir savstarpēji izslēdzošas. Valsts ieņēmumu dienests, nepiekrītot spriedumam, iesniedza kasācijas sūdzību. Tādējādi lietā ir risināms jautājums, vai likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 31. punkta „a” un „c” apakšpunkti ir savstarpēji izslēdzoši jeb, citiem vārdiem, vai ir pieļaujams noteikt riska personas statusu, vienlaikus pamatojoties uz abām šīm normām. (Lieta SKA-307/2018).