Lietā bija strīds par to, vai darbiniecei bija pamats uzteikt darba līgumu saskaņā ar Darba likuma 100. panta piekto daļu, tas ir, neievērojot noteikto uzteikuma termiņu, ja tam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Darbiniece uzskatīja, ka pret viņu vērstā darba devēja nevienlīdzīgā attieksme un psiholoģiskais terors ir šāds darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats.

Apelācijas instances tiesas spriedums bija darbiniecei nelabvēlīgs, un viņa to pārsūdzēja kasācijas kārtībā.

Senāts atzina, ka tiesa nepareizi iztulkojusi un piemērojusi Darba likuma normas, kā arī kļūdaini noteikusi mobinga jeb psiholoģiskā terora darbavietā būtību un pazīmes.

Senāts savā spriedumā norāda, ka tiesa, pārbaudot mobinga jeb psiholoģiskā terora esību, nepamatoti ņēmusi vērā tikai vienu tā iespējamo pazīmi – ilgumu, ignorējot un neaplūkojot savstarpējā sakarā mobingam piemītošās pārējās pazīmes – jo īpaši darbību raksturu, mērķi un sistemātiskumu.

Ilguma kā psiholoģiskā terora pazīmes būtība nav noteiktā laika nogrieznī, bet gan tajā, ka psiholoģisko teroru veido darbību kopums ar vienotu mērķi, nevis viena vai vairākas atsevišķas epizodes. Parasti, lai pret darbinieku īstenotu naidīgu darbību sistēmu (galvenokārt ar mērķi viņu atsvešināt, izstumt no kolektīva, radīt apstākļus, ka viņš darbu pamet), ir nepieciešams ilgāks laika posms, tomēr tas ir atkarīgs no epizožu intensitātes. Jo biežākas un sistemātiskākas ir kaitnieciskās darbības, jo īsāks laiks nepieciešams, lai mobingu konstatētu, un otrādi. Konkrētajā lietā, kad terorizējošās darbības sākās pirmajā dienā pēc darbinieces atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma un turpinājās līdz darba uzteikumam, nereti pa vairākām dažādām epizodēm dienā, proti, tām bijusi ļoti augsta intensitāte, nav izslēgta iespēja mobingu konstatēt arī 13 dienu laikā.

Mobinga noteikšanai ir svarīgi vērtēt arī to, vai darba devēja rīcība, kas, darbinieka ieskatā, kvalificējama kā psiholoģiskais terors, saistīta ar kādu vienu notikumu, vai arī terora izpausmes bijušas dažādas, piemēram, kur vien iespējams darbiniekam situāciju padarīt sarežģītāku, kas var liecināt par kopējo atmosfēru un vadības nodomu.

Saistībā ar prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem Senāts norāda, ka atsevišķos gadījumos var būt attaisnojama un pieļaujama darbinieka sarunas ar darba devēju ierakstīšana, neinformējot par to darba devēju, un šī ieraksta izmantošana tiesā par pierādījumu darbinieka aizskarto tiesību aizsardzībai. Izvērtējot, vai konkrētās lietas apstākļos priekšroka dodama darba devēja tiesībām uz privāto dzīvi, vai darbinieka tiesībām, tiesai jāvērtē, kādos apstākļos sarunas ierakstīšana notikusi, kādiem nolūkiem tā ierakstīta, kāds bija sarunas ietvars, kā ieraksts tiek izmantots, vai pastāvēja citi iespējami pierādījumi, kas tikpat efektīvi varētu pierādīt konkrētā pārkāpuma esību un vai nav notikusi ierakstītās personas pārlieka provocēšana. Spriedumā norādīts uz līdzīgu pierādījumu pieļaujamības vērtējumu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

Lieta Nr. SKC-276/2020, C30407917, ECLI:LV:AT:2020:0428.C30407917.9.S