Senāts spriedumā atzina par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumos ietvertajām normām personai, kura nepilda pienākumu pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt Latvijā, ir jāatmaksā visi tās mācībām rezidentūrā izlietotie valsts budžeta līdzekļi, tostarp arī materiāltehniskās izmaksas.

Tomēr Senāts nepiekrita apgabaltiesas secinājumam, ka gadījumā, ja persona kādu laiku ir strādājusi kā ārsts Latvijā, aprēķinot atmaksājamos līdzekļus, tas netiek ņemts vērā. Senāts atzina, ka šādā gadījumā persona kādu laiku tomēr ir piedalījies sabiedrības labklājības aizsargāšanā, sniedzot veselības pakalpojumus. “Varētu teikt, ka nodokļu maksātāji daļēji ir saņēmuši pakalpojumu, par kuru tie maksāja, par valsts līdzekļiem nodrošinot pieteicēja izglītību. Kaut arī tiesību normas tiešā tekstā neparedz proporcionālu mācībām iztērēto līdzekļu atmaksāšanu, tās arī to pēc būtības neaizliedz”, teikts Senāta spriedumā.

Senāts uzskatīja, ka proporcijas ņemšana vērā būtu taisnīga, ņemot vērā arī apstākli, ka studenti, kas par studijām maksāja no citiem līdzekļiem, faktiski arī saņēma publisku, iespējams, daļēji arī valsts (izmantojot infrastruktūru) finansējumu, taču viņiem starpību starp samaksāto un reāli iztērēto atmaksāt neprasa.

Vienlaikus Senāts nepiekrita pieteicējam, ka, aprēķinot Latvijā nostrādāto laiku, būtu jāņem vērā un jāsummē slodzes visās darba vietās, kurās pieteicējs strādāja. Valsts ir noteikusi, ka trīs gadus pēc rezidentūras beigām studējošie strādā Latvijā, tātad valsts paļaujas uz to, ka šos trīs gadus pēc rezidentūras beigām valstī būs attiecīgās jomas speciālisti. Kopsakarā ar šo mērķi izšķiroša nozīme ir tieši nostrādātajam laikam, nevis slodzēm.

Lietas faktiskie apstākļi:

Starp pieteicēju un Rīgas Stradiņa universitāti tika noslēgts līgums par studijām valsts budžeta finansētajās vietās. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem un studiju līgumu pēc rezidentūras beigšanas studējošā pamatdarbam trīs gadus jābūt valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādē, savukārt, ja šis nosacījums netiek pildīts, piecu gadu laikā ir jāsedz ar mācībām rezidentūrā saistītos izdevumus. Pieteicējs valsts slimnīcā nostrādāja 7 mēnešus. Tāpēc Veselības ministrija pieteicējam uzlika pienākumu atmaksāt rezidenta mācībām izlietotos valsts budžeta līdzekļus par kopējo summu 29 733,88 eiro.

Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par publisko tiesību līguma izpildes pareizību, prasot atzīt, ka saskaņā ar studiju līgumu ministrija nav tiesīga piedzīt no pieteicēja ar mācībām rezidentūrā saistītos izdevumus, kas pārsniedz 10 569,74 eiro, kas ir summa, ko konkrētajā laikposmā maksāja studenti, kas nestudēja par valsts budžeta līdzekļiem

Administratīvā rajona tiesa ar 2019. gada 12. marta spriedumu pieteikumu apmierināja un konstatēja, ka studiju līgums pareizi būtu jāizpilda, nosakot, ka pieteicēja atmaksājamā rezidentūras studijām iztērētā valsts budžeta līdzekļu summa ir 9883,66 eiro.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu apmierināja daļēji, atzīstot, ka Veselības ministrija, ar lēmumu uzliekot pieteicējam pienākumu atmaksāt rezidenta mācībām izlietotos valsts budžeta līdzekļus 29 733,88 eiro, studiju līgumu ir izpildījusi nepareizi, jo, aprēķinot atmaksājamo valsts budžeta līdzekļu apmēru, ir vadījusies pēc Veselības ministrijas un Rīgas Stradiņa universitātes līgumos noteiktajām viena rezidenta mācību plānotajām izmaksām, nevis no izmaksām, kas faktiski izlietotas viena rezidenta mācībām un kas aprēķināmas, vadoties no Rīgas Stradiņa universitātes pārskatiem par piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu.

Lieta Nr. SKA-1102/2020; A420273418