Ar ģenerālprokurora pavēli pieteicēja tika atlaista no prokurora amata sakarā ar nevainojamas reputācijas trūkumu. Pieteicēja iesniedza pieteikumu tiesā par minētās pavēles atcelšanu.

Izskatot pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, Senātam izskatāmais jautājums bija par to, vai apgabaltiesa ir pareizi piemērojusi Prokuratūras likuma normas, kas nosaka kārtību, kādā no amata var atlaist prokuroru nevainojamas reputācijas trūkuma dēļ.

Senāts vēlreiz apstiprināja jau tiesu praksē nostiprinātu atziņu, ka reputācija ir jautājums, kas var tikt vērtēts ne tikai tad, kad amatpersona tiek iecelta amatā, bet arī visā dienesta gaitā, un amatpersonas prettiesiska, neētiska rīcība grauj reputāciju, kas ir pamats atlaišanai no amata.

Līdz ar to Senāts atzina, ka pieteicēja kļūdaini izprot Prokuratūras likumu, uzskatot, ka prokuroru var atlaist no amata vienīgi disciplinārlietas izskatīšanas rezultātā, bet reputācija ir vērtējama vienīgi tādā situācijā, ja tiek konstatēti apstākļi attiecībā uz prokurora reputāciju, kas nebija zināmi, pieņemot pretendentu darbā, un nav savienojami ar prokurora amatu.

Senāts arī nepiekrita pieteicējas norādītajam, ka pārsūdzētā pavēle ir atceļama, jo ir izbeigta disciplinārlieta noilguma dēļ, kā rezultātā disciplināro sodu nevar piemērot, savukārt atsevišķa administratīvā lieta par pieteicējas atlaišanu nevainojamas reputācijas trūkuma dēļ nav bijusi ierosināta.

Senāts konstatēja, ka par to, ka iestādē bija uzsākts administratīvais process, liecina tas, ka iestāde ir izdevusi administratīvo aktu, izmantojot disciplinārlietas izskatīšanas procesā iegūtos pierādījumus. Senāts nekonstatēja apstākļus, kas liktu apšaubīt pierādījumu pieļaujamību un attiecināmību uz lietu.

Senāta spriedums nav pārsūdzams.

Lieta Nr. SKA-571/2020; A420237517