Kā Ministru prezidenta biedram un tieslietu ministram man ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums paust savu viedokli šajā gadījumā ne tikai par attiecīgo Ministra kabineta rīkojuma projektu, bet arī kontekstā ar situāciju kopumā attiecībā uz to, kādā veidā mūsu valstī tiek organizēta bērnu tiesību aizsardzības sistēma. Vadoties no šiem diviem apsvērumiem vēlos izteikt priekšlikumus vienotai tālākajai darba organizācijai šajā jomā.

Ministru kabineta 2019. gada 3. septembra sēdē tika skatīts konceptuālais ziņojums par starpnozaru sadarbības un atbalsta sistēmas pilnveidi bērnu attīstības, uzvedības un psihisko traucējumu veidošanās risku mazināšanai. Nav šaubu par to, ka agrīnās prevencijas sistēma bērniem un jauniešiem, kā arī pedagoģiski psiholoģiskais atbalsts bērna attīstības vajadzību nodrošināšanā ir nepieciešams.

Tomēr šajā sēdē vienlaikus uzsvēru, ka šo uzdevumu izpildes forma ir jāveido saskaņā ar kopējo bērnu tiesību aizsardzības sistēmas attīstību valstī.

Kāda tad ir bērnu tiesību aizsardzības sistēma šodien mūsu valstī, laikā, kad tiek apsvērts pieņemt lēmumu par jaunas institūcijas izveidi šajā jomā?

Mēs neesam izdarījuši būtiskus un nepieciešamus priekšdarbus, lai varētu pieņemt lēmumus, kas var atstāt ietekmi uz bērnu tiesību aizsardzības sistēmas efektivitāti nākotnē. Pirmkārt, nav pat ne reizi izdiskutēts valdībā primāri svarīgākais dokuments, kas ir iesniegts pagājušā gada 18.jūnijā informatīvais ziņojums "Par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi". Šajā ziņojumā tika atspoguļotas būtiskākās problēmas bērnu tiesību aizsardzības sistēmā valstī kopumā, līdz ar to nav pieņemti koleģiāli un visiem valdības locekļiem saprotami lēmumi par šīs būtiskās nozares attīstību.

Otrkārt, darāmo darbu sarakstā ir “Bērnu, jaunatnes un ģimenes pamatnostādņu 2021.-2027. gadam” izstrādes noslēgšana un apstiprināšana valdībā.

Manā ieskatā, tikai tad, kad valdībai un sabiedrībai ir skaidrība par to, kādā virzienā, ar kādiem līdzekļiem, resursiem, un kādās formās bērnu tiesību aizsardzības sistēma valstī attīstīsies tuvākajos gados, var pieņemt lēmumus par finanšu un cilvēkresursu pārdali, par jaunu, sistēmisku un prognozējamo darba organizācijas formu ieviešanu.

Tāpēc aicinu – sākotnēji pieņemsim lēmumus par sistēmas veidolu un jau pēc tam lemsim par atsevišķu uzdevumu veikšanas formām!

Bērna tiesību aizsardzības organizācija jau ir noteikta Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. nodaļā.

Šajā nodaļā ir noteiktas institūciju funkcijas bērnu tiesību aizsardzības jomā. Pirmkārt, saskaņā ar šo likumu PKC nav bērnu tiesību aizsardzības sistēmas subjekts, kura funkcijas būtu noteiktas likumā. Otrkārt, PKC funkcijas ir noteiktas MK noteikumos Nr. 815 (pieņemts: 19.10.2011.) un neparedz bērna tiesību aizsardzības nozares politikas attīstības dokumentu izstrādi, tas ir Labklājības ministrijas uzdevums.

Turklāt Bērna tiesību aizsardzības likuma 62. panta pirmā daļa noteic, ka Laklājības ministrija, sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, Iekšlietu ministriju, Tieslietu ministriju, Kultūras ministriju un Veselības ministriju, kā arī citām valsts un pašvaldību institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, izstrādā ilgtermiņa valsts politikas projektus bērnu tiesību aizsardzības jomā. Šā paša panta 4. punkts noteic, ka Laklājības ministrija koordinē valsts un pašvaldību institūciju sadarbību – proti, starpinstitūciju sadarbību – to kompetencē esošajos bērnu tiesību aizsardzības un ģimenes tiesību jautājumos.

Būtiski atzīmēt, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešajā daļā ir noteikts, ka institūciju sadarbības organizēšanu un kārtību, kādā īstenojama bērnu tiesību aizsardzība, nosaka Ministru kabinets. Pamatojoties uz minēto deleģējumu, 2017. gada 12. septembrī valdība ir pieņēmusi Ministru kabineta noteikumus Nr. 545 “Noteikumi par institūciju sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā”, kas noteic kārtību un darba organizāciju, kādā valsts un pašvaldību institūcijas, nevalstiskās organizācijas sadarbojas bērnu tiesību aizsardzības jomā. Ministru kabineta noteikumi paredz arī Bērnu lietu sadarbības padomi, kas ir konsultatīva koleģiāla institūcija, kuras mērķis ir veicināt vienotu izpratni par bērna interešu prioritātes principa ievērošanu pašvaldību un valsts rīcībpolitikās, kā arī veicināt institūciju saskaņotu darbību bērnu tiesību aizsardzībā. Noteikts, ka Bērnu lietu sadarbības padomi izveido, tās uzdevumus un sastāvu nosaka un darbības nolikumu apstiprina labklājības ministrs.

Līdz ar to valstī jau pastāv starpinstitūciju sadarbības modelis, kura ietvarā jau ir izveidota Bērnu lietu sadarbības padome, kā arī starpinstitūciju sadarbības modelis jau pastāv nozares ministra padotībā. Vēlos atzīmēt, ka Labklājības ministrija šajā jomā veic regulāru monitoringu un nepieciešamos pasākumus starpinstitūciju sadarbības pilnveidei bērnu tiesību aizsardzībā. Vadoties no minētā un fakta, ka PKC šobrīd faktiski piedāvā paralēlas sistēmas izveidi jau pastāvošajai, vēlos vērst klātesošo uzmanību, ka, šodien pieņemot lēmumu, valstī reāli izveidosies dubulta sistēma (padome pie Ministru kabineta un starpinstitūciju platforma), kas tiks finansēta no nodokļu maksātāju naudas.

Ja šodien pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta funkciju saredzēsiet tikai PKC piedāvātajā veidolā, neizvērtējot kontekstā jau ar veiktajiem ieguldījumiem un citām iespējām organizēt funkciju izpildi bērnu tiesību aizsardzības sistēmas ietvarā kopumā, mēs izšķērdēsim būtiskus valsts cilvēku un budžeta resursus laikā, kad neviens no mums nevar prognozēt, kādu ietekmi uz valsts ekonomiku noslēgumā atstās Covid-19 pandēmija. Un šī ietekme nenoliedzami būs.

Laikā, kad pandēmijas ietekmē tiek slēgti uzņēmumi, cilvēki zaudē darbu un ienākumus, mums nav tiesību audzēt ierēdņu aparātu un dibināt jaunas iestādes, kas nākotnē būs jāuztur no valsts budžeta.

Tāpēc aicinu:

1. neveidot jaunu valsts pārvaldes iestādi, bet PKC identificēto problēmu risinājumus ietvert esošo institūciju uzdevumos, efektivizējot to izpildes mehānismus;
2. pilnveidot tos sadarbības mehānismus starp resoriem un to padotības institūcijām, kas jau noteikti likumā, tai skaitā efektivizēt jau pastāvošās Bērnu lietu sadarbības padomes darbu.

Noslēgumā vēlos vērst uzmanību, ka mūsu valstī jau ir viena centrālā bērnu tiesību aizsardzības iestāde – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.

Inspekcijā jau no 2016. gada darbojas Konsultatīvā nodaļa, kuras uzdevums ir:

1. veikt bērnu ar uzvedības problēmām diagnostiku;
2. sniegt konsultācijas bērnu vecākiem un citiem likumiskiem pārstāvjiem jautājumos, kas saistīti ar bērna labklājības nodrošināšanu;
3. izstrādāt bērna individuālo atbalsta programmu;
4. sadarboties bērna individuālās atbalsta programmas periodā ar bērna vecākiem un citiem likumiskiem pārstāvjiem, iesaistītajām valsts un pašvaldību institūcijām - sociālajiem dienestiem, izglītības iestādēm, bāriņtiesām un citām.

Turklāt Konsultatīvajā nodaļā jau darbojas pieredzējuši eksperti - sociālie darbinieki, psihologi, speciālais pedagogs, atkarību profilakses speciālists, psihiatrs un citi. Tādējādi agrīnā preventīvā sistēma jau attīstās četrus gadus zem Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas jumta ar visa vecuma grupu un riska pakāpju bērniem un pēc ES finansējuma beigām, tai jārod pastāvīgs valsts finansējums, lai tā savu pieredzi varētu nodot tālāk pašvaldībām, izglītības un citām iestādēm.

Tomēr PKC redzējumā šī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Konsultatīvā nodaļa ir pievienojama pēc laika citam (jaunizveidotam) dienestam. Turklāt nav minēti ieguvumi no šāda soļa, vai šī brīža trūkumi, nodaļai pastāvot pie centrālās bērnu tiesību aizsardzības iestādes.

Tāpēc aicinu - stiprināt jau esošās valsts pārvaldes iestādes - Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas – veiktspēju, tai skaitā nodrošinot to ar nepieciešamajiem cilvēku un finanšu resursiem tālākai attīstībai.

_______________________

*) Ministru kabineta 2021. gada 28 .janvāra sēdes 2.2. jautājums "Ministru kabineta rīkojuma projekts "Par Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienesta izveidošanu un darbības uzsākšanas nodrošināšanu" (TA-151)