Izskatot lietu pirmās instances tiesā, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ar 2017. gada 22. maija spriedumu trīs apsūdzētos, viņiem celtajās apsūdzībās, atzina par nevainīgiem un attaisnoja.

Izskatot lietu apelācijas instances tiesā, Rīgas apgabaltiesa atcēla pirmās instances tiesas attaisnojošo spriedumu un visus lietā apsūdzētos atzina par vainīgiem vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un piesprieda viņiem sodu. Vienam no apsūdzētajiem piespriests naudas sods 22 minimālās mēnešalgas, proti, 9460 eiro, bet diviem citiem apsūdzētajiem katram piespriests naudas sods 15 minimālās mēnešalgas, tas ir, 6450 eiro un piespiedu darbs 170 stundas.

Apelācijas instances tiesa atzina visus trīs apsūdzētos par vainīgiem un sodīja par nepatiesu ziņu norādīšanu likumā noteiktajā cita mantiska rakstura deklarācijā par mantu lielā apmērā. Tiesa konstatēja, ka apsūdzētie, iesniedzot valsts amatpersonas ienākumu deklarācijas, nav tajās norādījuši ziņas par viņiem faktiski piederošām kapitāla daļām komercsabiedrībā, kuras kapitāla daļas juridiski pieder citai personai.

Divus no apsūdzētajiem apelācijas instances tiesa notiesāja arī par to, ka viņi veicināja mantiskus darījumus un piedalījās tajos mantkārīgā nolūkā un citas personiskas ieinteresētības dēļ, būdami valsts amatpersonas, kuriem tas sakarā ar dienesta stāvokli ar likumu bija aizliegts.

Abu instanču tiesas bija atšķirīgi izlēmušas jautājumu par to, vai 2009. un 2010. gadā amatpersonai, iesniedzot ienākumu deklarāciju, atbilstoši likumam deklarācijas publicējamās daļas 4. punktā (kā tas norādīts apsūdzībā) bija jānorāda ziņas ne tikai par juridiski piederošām kapitāla daļām, bet arī faktiski piederošām kapitāla daļām.

Senāts, izdarot tiesību normu, kas apelācijas instances tiesas ieskatā noteica apsūdzētajiem pienākumu 2009. un 2010. gadā sniegt ziņas arī par faktiski piederošām kapitāla daļām, detalizētu analīzi, pielietojot vairākas tiesību normu interpretācijas metodes, atzina, ka apelācijas instances tiesa jēdzienu "piederošās kapitāla daļas" ir tulkojusi kļūdaini, kā rezultātā nepareizi piemērojusi Krimināllikuma normu, kas paredz atbildību par nepatiesu ziņu norādīšanu amatpersonas deklarācijā. Kas arī ir viens no iemesliem apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai.

Otrs būtiskākais apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanas iemesls, ir lietas iztiesāšanā pieļauts Kriminālprocesa likuma būtisks pārkāpums.

Lietā konstatēts, ka apelācijas instances tiesas atzinumi par apsūdzēto vainīgumu, tikuši pamatoti arī ar pierādījumiem, kas iegūti operatīvās darbības pasākumos.

Aprakstītajā krimināllietā katrs no apsūdzētajiem inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem vai nu apsūdzībā norādītajā laikā, vai sprieduma taisīšanas laikā atbilstoši Krimināllikumā ietvertajiem kritērijiem bija atzīstams par kriminālpārkāpumu.

Senāts jau agrāk citā kriminālprocesā ir paudis atzinumu, ka gadījumos, kad operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas tiek izmantotas kriminālprocesā par kriminālpārkāpumu, ir jāizvērtē, vai, izmantojot šīs ziņas konkrētajā lietā kā apsūdzētā vainīguma pierādījumu, nav pieļauts Kriminālprocesa likumā noteiktais cilvēktiesību garantēšanas principa pārkāpums. Proti, vai šīs ziņas drīkst izmantot vainīguma pierādīšanā.

Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa konkrētajā lietā šādu izvērtējumu nav sniegusi, līdz ar to arī nav pamatojusi šādu ziņu izmantošanas pieļaujamību.