Senāts lēmumā norāda, ka, lemjot jautājumu par iespēju notiesāt vainīgo nosacīti, tiesai jāizvērtē visi Krimināllikuma 55. panta pirmajā daļā norādītie apstākļi un tai nav tiesību kādu no šiem apstākļiem ignorēt. Senāts atzīst, ka konkrētajā lietā valstij radītais zaudējums daudzkārt pārsniedz to apmēru, no kuriem zaudējumi atzīstami par nodarītiem lielā apmērā. Tas raksturo konkrēto noziedzīgo nodarījumu un atšķir to no citiem līdzīgiem nodarījumiem. 

Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, lemjot jautājumu par iespēju notiesāt apsūdzēto nosacīti, nav veikusi visu soda noteikšanā nozīmīgu apstākļu izvērtējumu. Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesa lēmumā ir izteikusi vispārīga rakstura atzinumus par valstij un VAS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" nodarītā kaitējuma apmēru un soda mērķi, bet, nosakot sodu, nav sniegusi motivāciju nodarītā kaitējuma apmēra nozīmei soda noteikšanā. 

Lieta daļā par apsūdzētajam noteikto sodu nodota jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā.
Ar Senāta lēmumu atstāts spēkā apgabaltiesas nolēmums daļā par kaitējuma kompensāciju piedziņu. No apsūdzētā VAS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" labā piedzīta kaitējuma kompensācija 14 110,49 euro. No apsūdzētā valsts labā piedzīta kaitējuma kompensācija 438 070,12 euro apmērā.

Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar Bauskas rajona prokuratūras virsprokurora pienākumu izpildītāja iesniegtu kasācijas protestu par Zemgales apgabaltiesas  lēmumu.

Ar Zemgales apgabaltiesas lēmumu, atstājot negrozītu Zemgales rajona tiesas spriedumu, apsūdzētais atzīts par vainīgu un sodīts par Krimināllikuma 196. panta otrajā daļā (likuma redakcijā līdz 2013. gada 31. martam) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par to, ka viņš ka viņš, būdams uzņēmuma atbildīgais darbinieks, kuram uzņēmumā ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, tiesības rīkoties ar uzņēmuma mantu un finanšu līdzekļiem, mantkārīgā nolūkā ļaunprātīgi izmantoja savas pilnvaras un tās pārsniedza, ar savām darbībām radot būtisku kaitējumu uzņēmumam un ar likumu aizsargātām citas personas tiesībām un interesēm; pēc Krimināllikuma 216. panta (likuma redakcijā līdz 2013. gada 31. martam) par to, ka bez ķīlas ņēmēja atļaujas atsavināja komercķīlas veidā ieķīlātas lietas, ar to radot būtisku kaitējumu ķīlas ņēmēja mantiskajām interesēm; pēc Krimināllikuma 217. panta otrās daļas (likuma redakcijā līdz 2013. gada 31. martam) par to, ka viņš slēpa uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai) likumos noteiktos grāmatvedības dokumentus, gada pārskatus, statistikas pārskatus un statistikas informāciju; pēc Krimināllikuma 218. panta otrās daļas (likuma redakcijā līdz 2013. gada 31. martam) par  izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu un samazināšanu, nodarot valstij zaudējumus lielā apmērā.