Senāts lēmumā norāda, ka Kriminālprocesa likums neparedz, ka kratīšanā klātesošajai personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, uzreiz pēc kratīšanas būtu jāsniedz kratīšanas protokolā fiksējama liecība vai paskaidrojums par izņemto priekšmetu piederību, jānorāda uz alibi vai kriminālatbildību izslēdzošiem apstākļiem, līdz ar to šādas informācijas neierakstīšana kratīšanas protokolā nav atzīstama par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, procesuālo pienākumu nepildīšanu un nevar būt par pamatu nelabvēlīgu secinājumu izdarīšanai par apsūdzētā vainīgumu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.

No lietas materiāliem redzams, ka ne uz alibi, ne uz apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, apsūdzētais arī turpmākā kriminālprocesa gaitā nav norādījis, bet, būdams nopratināts kā persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, paskaidrojis, ka kratīšanas laikā atrastā pistole viņam nepieder, kā tā nokļuvusi viņa mājā un kam tā pieder, viņam nav zināms, savukārt abu zemāko instanču tiesās izteicis pieņēmumu, ka atrastā pistole piederējusi viņa vectēvam. Senāts norādījis, ka šādi apsūdzētā paskaidrojumi nav atzīstami par alibi vai kriminālatbildību izslēdzošiem apstākļiem, kuru norādīšanas pienākums paredzēts Kriminālprocesa likuma 126. panta ceturtajā daļā.

Ar Kurzemes apgabaltiesas 2020. gada 30. janvāra spriedumu apsūdzētais atzīts par vainīgu pēc Krimināllikuma 233. panta otrās daļas par šaujamieroča iegādāšanos un glabāšanu bez attiecīgas atļaujas un šaujamieroča būtisko sastāvdaļu glabāšanu bez attiecīgas atļaujas, un sodīts ar piespiedu darbu uz 90 stundām.

Lieta Nr. SKK-18/2021 (11817005017).