Pirmkārt, tiesībsargu neapmierina iecere papildināt Darba likuma 35. pantu ar šādu daļu: “Lai personai ar invaliditāti piemērotu šajā likumā paredzētos noteikumus, kas uzlabo personu ar invaliditāti tiesisko stāvokli, tai ir pienākums pirms darba uzsākšanas uzrādīt invaliditāti apliecinošu dokumentu. Tas tiek fiksēts aktā, kuru sagatavo divos eksemplāros, no kuriem viens glabājas pie darbinieka, otrs – pie darba devēja.”

Nepieciešams izvērtēt, vai šāda norma neradīs pamatu atšķirīgai attieksmei, jo nevienai citai grupai, kurai Darba likumā ir noteiktas īpašas tiesības, nav pienākuma, slēdzot darba līgumu, paziņot par savu īpašo situāciju (piemēram, mazu bērnu esamību vai grūtniecību).

Papildus vēršam uzmanību, ka no normas pašreizējās redakcijas izriet – darbiniekam ir jāpaziņo darba devējam par savu invaliditāti pirms darba līguma noslēgšanas, tātad pirms pārbaudes laika beigām. Šāds regulējums rada bažas, ka darba devējs, nevēloties turpināt darba tiesiskās attiecības ar personu ar invaliditāti, var atlaist darbinieku pārbaudes laikā, nepaskaidrojot iemeslus.

Tāpat nav skaidrs, vai ar “noteikumiem, kas uzlabo personu ar invaliditāti tiesisko stāvokli” ir domāta arī vides pieejamība un darba vietas pielāgošana. Ja tā ir, tad jāizvērtē, kā praksē tiks risinātas situācijas, kad darbinieks personisku apsvērumu dēļ izvēlas neinformēt darba devēju par invaliditāti, bet darba pienākumu izpildes gaitā saprot, ka darba vieta tomēr ir jāpielāgo.

Papildus vēršam uzmanību, ka no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām izriet ciešas sadarbības princips – pieņemot jebkādus lēmumus par jautājumiem, kas attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti, dalībvalstis cieši konsultējas ar pašiem cilvēkiem un viņus aktīvi iesaista. Tādējādi, ir būtiski noskaidrot cilvēku ar invaliditāti nevalstisko organizāciju viedokli par Likumprojekta normām, kas skar cilvēku ar invaliditāti tiesības. 

Tiesībsargs arī neatbalsta ieceri nodarbināt darbinieku, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam, nakts darbā bez viņa piekrišanas, jo tas neatbilst bērna interesēm. Vecākam ir jādod iespēja atteikties no nakts darba, jo viņam var nebūt iespējas apvienot nakts darbu ar bērna aprūpi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka “jebkurš lēmums, kas attiecas uz bērnu, jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Tās tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu”.