Lai pārliecinātos par Valsts drošības dienesta atzinumos ietverto secinājumu pamatotību, Senāts organizēja lietas sagatavošanas sēdi, kurā uzklausīja Valsts drošības dienesta paskaidrojumus, kā arī pieprasīja visus operatīvās darbības ceļā iegūtos materiālus, kurus Senāts izskatīja rakstveida procesā. Vērtējot iekšlietu ministra lēmuma pamatotību, Senāts tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku paskaidrojumus, kā arī tiesas sēdes slēgtajā daļā pārbaudīja ar valsts noslēpumu saistīto informāciju. Ņemot vērā visus lietā pārbaudītos materiālus, Senāts atzina, ka lēmums nav uzskatāms par patvaļīgu un tas atbilst tiesību normām. Lēmums ir pamatots ar izlūkošanas un pretizlūkošanas ceļā iegūtu informāciju un ir attaisnojams ar nacionālās drošības aizsardzības interesēm. Valsts drošības dienests ir pamatojis, kādēļ konkrētajā gadījumā ieceļošanas ierobežojums bija objektīvi nepieciešams un kādēļ tas saglabājams spēkā arī turpmāk.

Atbildot uz pieteicēja pārstāvju argumentu, ka viņiem nav bijis iespējams iepazīties ar viesiem drošības dienestu sagatavotajiem atzinumiem, kas satur valsts noslēpumu, bet tikai ar to kopsavilkumu, Senāts atzina, ka advokāta dalībai tiesas procesā ir būtiska nozīme Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Pieeja valsts noslēpumam var būt objektīvi nepieciešama advokāta amata pienākumu izpildei. Ja advokātam ir izsniegta speciālā atļauja darbam ar valsts noslēpumu, vispārīgā gadījumā advokāts ir tiesīgs piedalīties šādu pierādījumu pārbaudē. Tajā pašā laikā Senāts atzina, ka īpašos gadījumos pieeja ar valsts noslēpumu saistītiem materiāliem var tikt ierobežota arī advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.