Pašvaldības lēmums izraisīja dažādas diskusijas sabiedrībā, un biedrības pārstāvji vērsās pie tiesībsarga, lūdzot izvērtēt tā atbilstību cilvēktiesībām. Jāpiebilst, ka pēc biedrības atkārtota pieteikuma pašvaldība tomēr atļāvusi rīkot sapulci. Vērtējot abus lēmumus, secināms, ka galvenā atšķirība bija tajā, ka pēc pirmā lēmuma pieņemšanas biedrība bija dzēsusi aicinājumu uz sapulci ierasties maskās.

Tiesībsarga ieskatā, ļoti pozitīvi vērtējama pašvaldības spēja pārskatīt savus pieņemtos lēmumus un, konstatējot nepilnības, savu nostāju mainīt. Tomēr šajā situācijā arī jāņem vērā, ka nostāja tika mainīta, nevis pēc pašvaldības iniciatīvas, bet gan pēc tam, kad biedrība pašvaldībā bija vērsusies atkārtoti, norādot, ka aizliegumā ir saskatāms mēģinājums ieviest, viņuprāt, cenzūru. Pašvaldības lēmumos nebija norādīti iemesli, kāpēc jau sākotnēji biedrība netika aicināta no publiskajiem paziņojumiem izņemt rosinājumu ierasties maskās, kā tas tika darīts pēc tam. Tiesībsargs, protams, nevar iestāties pašvaldības vai tiesas vietā, vērtējot lēmuma pamatotību, un var pastāvēt situācijas, kur objektīvu apsvērumu dēļ pašvaldībai ir pārāk maz laika, lai izvērtētu iespējamo apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai arī draudi ir tādi, kas nepieļauj pasākuma rīkošanu.

“Cilvēkiem jābūt skaidri saprotamam, kāpēc tiek ierobežotas viņu tiesības pulcēties, kā arī jāgūst pārliecība, ka pašvaldība ir pienācīgi izvērtējusi visus apstākļus un apsvērusi alternatīvas. Konkrētajā gadījumā tas nav secināms,” norāda tiesībsarga vietniece, Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja Ineta Piļāne.

Iedzīvotāju vēlēšanās būt pilsoniski aktīviem un paust savu nostāju par pašvaldībā notiekošo ir uzteicama un veicināma. Savukārt pašvaldībai un tās amatpersonām publiskajā telpā būtu jāatturas no rīcības vai izteikumiem, kas šādas iniciatīvas nepamatoti ierobežo vai arī rada iespaidu, ka šāda nekonsekventa rīcība no pašvaldības var būt sagaidāma arī nākotnē. Tas attiecas arī uz situācijām, kad pašvaldība nepiekrīt pasākuma mērķim.

Signāli, ka pašvaldība var likt šķēršļus tiesību īstenošanai, var atturēt arī pilsoniski mazāk aktīvus iedzīvotājus no savu tiesību īstenošanas, un demokrātiskā sabiedrībā tas nav pieļaujams.

Par pulcēšanās brīvību

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pulcēšanās brīvība līdztekus biedrošanās brīvībai un vārda brīvībai pieder pie būtiskākajām politiskajām tiesībām.

Satversme noteic, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Tādējādi nav šaubu, ka pulcēšanās brīvība, kas ietver arī sapulces, ir konstitucionāla ranga vērtība un attiecīgi arī īpaši aizsargājama.

Pulcēšanās brīvības ierobežošana ir pieļaujama tikai, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Turklāt šādam ierobežojumam jābūt noteiktam likumā, tam jākalpo leģitīma mērķa sasniegšanai un jāatbilst samērīguma principam – sabiedrības ieguvumam no šī ierobežojuma jābūt lielākam nekā indivīda interesēm nodarītajam kaitējumam.