Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta pēc divdesmit 13. Saeimas deputātu pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēji citstarp norādīja, ka apstrīdētās normas ierobežojot augstskolas to autonomijas ietvaros īstenot studiju programmas svešvalodās, kā arī augstskolu mācībspēku brīvību izstrādāt un docēt studiju kursus svešvalodās. Lietas izskatīšanas laikā Saeima grozīja vienu no apstrīdētajām normām – Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu. Ņemot vērā, ka tajā ietvertais regulējums attiecībā uz augstskolu studiju programmu īstenošanas valodu nebija mainījies, Satversmes tiesa izvērtēja Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu gan redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 1. maija līdz 2022. gada 10. oktobrim, gan šobrīd spēkā esošajā redakcijā.

Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, Satversmes tiesa visupirms secināja, ka apstrīdētās normas ierobežo valsts un privāto augstskolu autonomiju un mācībspēku akadēmisko brīvību. Pēc tam Satversmes tiesa secināja, ka šis ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo ir pieļauts būtisks labas likumdošanas principa pārkāpums. Proti, likumdevējs nav nodrošinājis Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 (ar kuru Satversmes tiesa bija atzinusi par Satversmei neatbilstošu citstarp Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu tās iepriekšējā redakcijā) pienācīgu izpildi. Tāpat likumdevējs nav izvērtējis apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam un Vispārējai konvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību.

Attiecīgi Satversmes tiesa atzina Augstskolu likuma 56. panta trešo, ceturto un piekto daļu (spēkā esošajā redakcijā) par neatbilstošām Satversmes 112. un 113. pantam un spēkā neesošām no 2024. gada 1. jūlija. Tāpat tiesa secināja, ka arī Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa (redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 1. maija līdz 2022. gada 10. oktobrim) neatbilst Satversmes 112. un 113. pantam, taču nav atzīstama par spēka neesošu no tās pieņemšanas brīža.