Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā, ECT ir pasludinājusi spriedumu lietā, secinot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantā, kas aizliedz spīdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos, garantēto tiesību pārkāpums.

Savā 2017. gada 25. oktobra sūdzībā iesniedzējs apgalvoja, ka ieslodzījuma vietās Latvijā pastāv ieslodzīto neformālā hierarhija, kuru atbildīgās iestādes neesot novērsušas. Iesniedzēja ieskatā, spīdzināšanas un necilvēcīgas attieksmes pārkāpumu veidoja apstāklis, ka viņš šajā neformālās sistēmas hierarhijā esot iekļauts "zemākajā kastā", kā rezultātā, kā apgalvoja iesniedzējs, viņam bija liegts izmantot, piemēram, tās pašas labierīcības, sporta aprīkojumu, stāvēt vienā rindā ar citiem ieslodzītajiem, izmantot tos pašus soliņus.

Iesākumā ECT noraidīja valdības argumentu, ka pirms vēršanās ar sūdzībām ECT iesniedzējs nebija izsmēlis tiesību aizsardzības līdzekļus. ECT norādīja, ka iesniedzējs bija vērsies visās trīs Latvijas administratīvo tiesu instancēs, kas ne vien deva iespēju iesniedzējam izteikt savus argumentus, bet arī aktīvi noskaidroja visus lietā svarīgos apstākļus, tostarp piemērojot objektīvās izmeklēšanas principu.

ECT ieskatā, iesniedzējs bija izsmēlis visus efektīvos tiesību aizsardzības līdzekļus. Savukārt pārējos valdības argumentus, kādēļ sūdzība būtu noraidāma, ECT lēma skatīt vienkopus ar lietas būtību. Proti, ECT secināja, ka valdības iebildumi par to, ka iesniedzējs nebija pietiekami pamatojis savu sūdzību un ka tā iesniegta vispārīgu interešu aizstāvībai, ir cieši saistīti ar sūdzības būtību.

Vērtējot sūdzību pēc būtības, ECT atgādināja, ka konvencijas 3. pants paredz valstīm pienākumu ne tikai atturēties no darbībām, kas varētu radīt necilvēcīgu attieksmi, bet arī īstenot nepieciešamos preventīvos pasākumus, lai nodrošinātu personu, kurām atņemta brīvība, fizisko un garīgo neaizskaramību un labbūtību. Šie pienākumi paredz arī to, ka valstīm, ņemot vērā brīvības atņemšanas soda izciešanas praktiskos aspektus, ir jāveic pasākumi, kas aizsargā ieslodzīto personu grupas, kas ir pakļautas īpašam riskam, ka pret viņiem varētu tikt vērsta vardarbība vai radītas cita veida ciešanas no citu ieslodzīto puses.

Pievēršoties konkrētās lietas faktiem, ECT, atsaucoties uz tās secinājumiem lietā "S.P. un citi pret Krieviju", norādīja, ka arī šajā lietā tiek apskatīts jautājums par neformālo hierarhiju brīvības atņemšanas vietās. ECT atzina, ka uzvedības sistēmu - neformālo hierarhiju - pārbaude ir sarežģīts uzdevums, jo tās veidojas no ilglaicīgi veidotiem uzvedības modeļiem, kas ietver vardarbību un rituālistisku un simbolisku pazemojošu izturēšanos starp ieslodzītajiem.

ECT konstatēja, ka Latvijā laikā, kad iesniedzējs izcieta brīvības atņemšanas sodu, vismaz divās ieslodzījumu vietās, kurās iesniedzējs tika izmitināts, pastāvēja ieslodzīto neformāla hierarhija. ECT secināja arī, ka iesniedzējs šajā sistēmā piederēja pie "zemākās kastas", vienlaikus secinot, ka pret iesniedzēju no valsts amatpersonu vai citu ieslodzīto puses nekad nav tikusi vērsta vardarbība, ne arī viņš jebkad ir ticis pakļauts vardarbības draudiem. Tomēr, tā kā iesniedzējs bija pietiekami pamatojis, ka piederēja "zemākajai kastai", un ieslodzījuma vietās, kur viņš izcieta sodu, pastāvēja neformālā hierarhija, ECT secināja, ka vienīgais jautājums, kas lietā jāizskata, bija, vai neformālās hierarhijas pastāvēšana kā tāda veido konvencijas 3. panta pārkāpumu.

Izvērtējot to, vai iesniedzējs tika pakļauts attieksmei, kas ir pretrunā ar konvencijas 3. pantu, ECT norādīja, ka, lai gan nelabvēlīgajai attieksmei ir jāsasniedz minimālais aizskāruma līmenis, tas ir pārsniegts situācijās, kurās tiek grauta cilvēka cieņa, kā arī situācijās, kurās persona baidās no tā, ka pret viņu varētu tikt vērsta vardarbība, jo īpaši, ja persona ir pakļauta īpašam riskam.

ECT konstatēja, ka, lai gan iesniedzējs netika pakļauts nelabvēlīgajām sekām, kas izriet no neformālas hierarhijas noteikumu pārkāpšanas, fakts, ka iesniedzējam bija jāpakļaujas šīs hierarhijas noteikumiem, pats par sevi bija pietiekams pamats uzskatīt, ka iesniedzēju šī sistēma aizskāra un ka viņš tika pakļauts attieksmei, kas ir pretrunā ar konvencijas 3. pantu.

ECT uzsvēra, ka iesniedzēja gadiem ilgā fiziskā un sociālā segregācija sasaistē ar ierobežotu pieeju ieslodzījuma vietas nodrošinātajiem pamata resursiem, kā arī liegumu uzturēt cilvēcisko kontaktu pakļāva iesniedzēju trauksmei, kas pārsniedza brīvības atņemšanai raksturīgo ciešanu līmeni.

Tālāk ECT pievērsās konkrētiem pasākumiem, kas, ECT ieskatā, bija nepieciešami, lai aizsargātu iesniedzēju. ECT uzskatīja, ka, ievērojot to, ka vairākas valsts iestādes apzinājās, ka Latvijas ieslodzījuma vietās pastāv neformāla hierarhija, tās nebija rīkojušās pietiekami, lai mazinātu iesniedzējam radīto risku un novērstu neformālo hierarhiju kā tādu.

Tā kā neformālā hierarhija ir sistēmiska problēma, iesniedzēja pārvešana uz citām kamerām vai ieslodzījuma vietām nerisināja un nevarētu risināt iesniedzēja sūdzības pamatā esošo problēmu. ECT ieskatā, valsts iestāžu iejaukšanās šajās hierarhijās līdz šim ir bijusi individuāla rakstura, taču, nepastāvot visaptverošai stratēģijai tam kā risināt problēmas būtību, Latvijas iestādes nerīkojās pietiekami, lai novērstu riskus, kas ir saistīti ar iesniedzēja atrašanos neformālās hierarhijas "zemākajā kastā". Tādēļ ECT konstatēja konvencijas 3. panta pārkāpumu. ECT uzskatīja, ka, ņemot vērā tās secinājumus par konvencijas 3. panta pārkāpumu, nebija nepieciešams izskatīt iesniedzēja sūdzību par konvencijas 14. panta, kas runā par diskriminācijas aizliegumu, pārkāpumu atsevišķi.

Noslēgumā ECT, atgādinot no konvencijas 46. panta izrietošos pienākumus un ievērojot to, ka pārkāpumu veidoja sistēmiska problēma Latvijas ieslodzījuma vietās, iekļāva norādi, ka Latvijai, lai novērstu līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos, ir jāveic pasākumi, ar kuriem tiktu novērsta spriedumā identificētā sistēmiskā problēma.

Iesniedzējs no 2008. gada līdz 2017. gadam gadam izcieta brīvības atņemšanas sodu vairākās Latvijas ieslodzījuma vietās. Ieslodzījuma laikā iesniedzējs vērsās ar vairākām sūdzībām Ieslodzījuma vietu pārvaldē, izsakot neapmierinātību ar saviem kameras biedriem, vispārējiem apstākļiem ieslodzījuma vietā un neformālo hierarhiju ieslodzījuma vietās. Iesniedzējs vēlējās, lai viņu ievieto citā kamerā.

2014. gada 8. septembrī iesniedzējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku. Proti, iesniedzējs apgalvoja, ka ieslodzījuma vietās, kurās viņš izcieta sodu, bija neformālā hierarhija, bet iestāžu bezdarbība, neizskaužot šo neformālo hierarhiju, esot prettiesiska.

2015. gada 20. maijā Administratīvā rajona tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru noraidīja iesniedzēja pieteikumu. Administratīvā rajona tiesa atzina, ka valstij ir pienākums mazināt risku, ka kameras biedri pret ieslodzīto varētu vērst vardarbību, taču konstatēja, ka šajā gadījumā kameras biedri iesniedzēju nekad nebija fiziski vai emocionāli ietekmējuši vai citādi attiekušies pret viņu nelabvēlīgi.

2015.gada 25.jūnijā iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību. 2016. gada 5. jūlijā Administratīvā apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību, kopumā pievienojoties Administratīvās rajona tiesas pamatojumam, taču akcentējot, ka iesniedzējs netika pakļauts riskam, ka pret viņu varētu būt vērsta vardarbība vai necilvēcīga attieksme.

Iesniedzējs 2016. gada 20. jūlijā iesniedza kasācijas sūdzību, taču Senāts attiecās ierosināt kasācijas tiesvedību, norādot, ka Administratīvas apgabaltiesas spriedums ir pamatots, jo pieteicējs nevarēja pamatot to, kā neformālā hierarhija tieši viņam ir radījusi nelabvēlīgas sekas.