Senāts iepriekš lietā bija apturējis tiesvedību un vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumu prejudiciālā nolēmuma sniegšanai, lai noskaidrotu, kā piemērojamas Eiropas Savienības normas par kompensācijas apmēra noteikšanu.

Izskatāmajā lietā valsts SIA „Autotransporta direkcija” izsludināja atklātu konkursu, kas paredzēja slēgt iepirkuma līgumu ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem uz 10 gadiem. Pieteicējas – AS „Nordeka”, SIA „Tukuma auto”, SIA „DOBELES AUTOBUSU PARKS”, AS „CATA”, SIA „VTU Valmiera”, SIA „Jelgavas autobusu parks”, SIA „Jēkabpils autobusu parks”, SIA „Daugavpils autobusu parks”, AS „Talsu autotransports” un SIA „Sabiedriskais autobuss” – apstrīdēja iepirkuma nolikuma normas. Pieteicējas norādīja, ka iepirkuma nolikums un iepirkuma līguma projekts neparedz atbilstīgu kompensēšanas mehānismu, jo piedāvājumā pieteicējām ir jāspēj prognozēt piedāvātā pakalpojuma cenu nākamajiem 10 gadiem, taču iepirkuma līgums neparedz pilnvērtīgu pakalpojuma cenas pārskatīšanas kārtību tad, ja mainās izmaksas, kas šo cenu ietekmē. Iepirkumu uzraudzības birojs pieteicēju iebildumus noraidīja.

Senāts spriedumā norāda, ka Eiropas Savienības Tiesas atbilde uz Senāta uzdoto jautājumu apstiprina Administratīvās rajona tiesas argumentāciju un vispārīgi noraida pieteicēju, kasācijas sūdzību iesniedzēju, viedokli, ka atbilstoši regulai Nr. 1370/2007 būtu jākompensē visi objektīvi pamatotie izdevumi, kas, sniedzot pakalpojumus, rodas transporta pakalpojumu sniedzējiem.

Senāts spriedumā atsaucas uz Eiropas Savienības Tiesas argumentiem. Pirmkārt, Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka jau pati regula paredz, ka kompetentās valsts iestādes, īstenojot savu rīcības brīvību, var paredzēt tādu kompensācijas shēmu, kura, ņemot vērā šo iestāžu noteiktos kompensācijas aprēķināšanas parametrus un izmaksu sadales kārtību,

sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzējam automātiski negarantē šo izmaksu segšanu pilnā apmērā. Turklāt tas attiecas arī uz tādām izmaksām, kas nav atkarīgas no paša pakalpojuma sniedzēja. Otrkārt, Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka jebkurai kompensācijas shēmai ir jābūt vērstai arī uz to, lai veicinātu lielāku sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzēja efektivitāti, bet tāda shēma, kas jebkuros apstākļos garantē automātisku visu to izmaksu segšanu, kuras saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildi, neietver šādu stimulu palielināt efektivitāti, jo attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam nenākas ierobežot savas izmaksas. Turpretim tāda shēma, kas automātiski nesedz visas šīs izmaksas, bet pārnes noteiktus riskus uz sabiedriskā pakalpojuma sniedzēju, varētu veicināt šāda mērķa sasniegšanu. Treškārt, kompensāciju shēma, kura noteikta, piešķirot līgumus tieši konkursa procedūrā, pati par sevi var garantēt sabiedriskā pakalpojuma sniedzējam tā izmaksu segumu, kas tam nodrošina arī atbilstīgu kompensāciju, kuras apmērs var mainīties atkarībā no riska līmeņa, kādu tas ir gatavs uzņemties.

Senāts spriedumā norāda, ka konkurss un konkurences princips pats par sevi ir faktors, kas līdzsvaro abu līgumslēdzēju gatavību noslēgt līgumu ar noteiktiem nosacījumiem, kas vienlaikus garantē efektīvu līdzekļu izlietošanu un kvalitatīvu pakalpojumu.

Ciktāl nav konstatējami nepamatoti lēti piedāvājumi, tas ir abu līgumslēdzēju risks – izvirzīt konkursa noteikumus, iesniegt piedāvājumus un tos pieņemt –, un šo risku apzināšanas un vadības nepieciešamība konkurences apstākļos pati par sevi neliecina, ka piedāvātā kompensāciju shēma būtu nesamērīga. Senāts norāda – iespējams, izskatāmajā gadījumā līgumslēdzēji vēlāk saskārās ar lielākām grūtībām, nekā bija sākotnēji apzinājušies, taču tas visupirms norāda uz kļūdām risku novērtējumā, nevis rada pamatu prasīt jau iepirkuma procedūras nolikumā izslēgt šādus riskus, paredzot visu izmaksu kompensāciju.

Lieta SKA-6/2024 (A420300719)