Salīdzinot 2014. un 2019.-2020. gada pētījuma datus ar 2024. gada rezultātiem, vērojams, ka sabiedrības attieksme kopumā pret cilvēkiem ar invaliditāti ir kļuvusi iekļaujošāka, tomēr ļoti strauji pieaudzis to cilvēku ar invaliditāti skaits, kuri nekur nevērstos pēc palīdzības savu tiesību aizstāvībā – par 20 procentpunktiem, salīdzinot ar 2014. gadu. Visvairāk savas tiesības nav gatavi aizstāvēt cilvēki vecuma grupā virs 61 gada (35%), cittautieši (30%) un iedzīvotāji ar kustību traucējumiem (32%). 

Diskriminācija mazinās, bet problēmas rada ceļu infrastruktūra, transports un bezdarbs 

Pētījums rāda, ka diskriminējošas attieksmes gadījumu skaits kopumā ir samazinājies. Piemēram, šie rādītāji izglītības iestādēs ir samazinājušies no 26% 2020. gadā līdz 13% 2024. gadā, savukārt darba devēju vidū – no 32% līdz 25%. Tomēr, neskatoties uz šiem uzlabojumiem, diskriminācija darba vietās un izglītības iestādēs joprojām ir nozīmīgs izaicinājums. 

Aptaujas dalībnieki norāda, ka ceļu infrastruktūras pieejamība ir pasliktinājusies – tā vērtē 32% respondentu, salīdzinot ar 22% 2020. gadā. Tāpat ir samazinājusies apmierinātība ar lidostas pieejamību – pozitīvi to vērtē vairs tikai 11% aptaujāto, kas ir kritums no 19% 2020. gadā. Pēc aptaujāto cilvēku ar invaliditāti domām uzlabojusies sabiedriskā transporta piekļūstamība – no 25% 2020. gadā līdz 32% 2024. gadā, savukārt 38% šī gada aptaujas dalībnieku situāciju novērtējuši kā “bez izmaiņām”. 

Vislielākos uzlabojumus ir nepieciešams veikt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības jomā. Tikai 7% aptaujāto uzskata, ka pēdējo piecu gadu laikā darba iespējas ir uzlabojušās (42% norāda, ka situācija ir pasliktinājusies vai nav mainījusies), kas liecina par nepieciešamību aktīvāk rīkoties šajā jomā – īpaši valsts un pašvaldību iestādēm. 

Pētījums arī atklāj, ka cilvēku ar invaliditāti iesaiste sabiedriskajās iniciatīvās, kas vērstas uz tiesību nodrošināšanu, ir samazinājusies. Tikai 30% aptaujāto ir piedalījušies vai būtu gatavi piedalīties šādās iniciatīvās, kas ir ievērojams kritums salīdzinājumā ar 2014. gadu, kad šādu gatavību izrādīja 44% aptaujāto. Vienlaikus gandrīz trešdaļa aptaujāto norādījuši, ka nevēlas iesaistīties atbalsta sniegšanā personām ar invaliditāti, 2014. gadā to skaits bija tikai 7%. Galvenie sociālo līdzdalību kavējošie iemesli ir intereses trūkums (27%), finansiālu līdzekļu nepietiekamība (22%) un interesēm atbilstošu sociālo aktivitāšu trūkums pašvaldībā (17%). 

Savukārt bērniem ar invaliditāti ļoti būtiska ir iekļaujošas izglītības pieejamība. Aptaujā 35% respondentu norādīja, ka valsts un pašvaldību iestādēm par to būtu vairāk jārūpējas. Kā nākamās prioritātes tiek minētas medicīnas pakalpojumi un sakārtota pabalstu sistēma. 

2024. gadā tiesībsarga uzdevumā cilvēku ar invaliditāti viedokli par situāciju Latvijā noskaidroja SIA “RAIT Custom Research Baltic”. 

Sabiedrība kļūst atvērtāka un pieņemošāka pret cilvēkiem ar invaliditāti 

Atkārtoti tika veikta arī Latvijas iedzīvotāju aptauja, lai noskaidrotu sabiedrības uzskatus par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, dzīves kvalitāti un līdzdalību sabiedrībā. To tiesībsarga uzdevumā veica Pētījumu centrs "SKDS". 

Akcentējot līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, vidēji 70% respondentu uzskata, ka cilvēkiem ar kustību, dzirdes, redzes un cita veida ilgstošiem veselības traucējumiem pilnā mērā jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Savukārt atbalstu pilnīgai iesaistei sabiedrības dzīvē cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām pauda attiecīgi 28% un 20%. Salīdzinot ar iepriekšējo 2014. un 2020. gadu aptauju rezultātiem, šogad Latvijas iedzīvotāji biežāk atzina, ka visām minētajām grupām vajadzētu pilnā mērā piedalīties sabiedrības dzīvē. 

Vērtējot dzīves kvalitātes izmaiņas, 37% respondentu uzskata, ka pēdējo piecu gadu laikā cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāte ir uzlabojusies. 24% uzskata, ka tā nav mainījusies, un 9%, ka tā ir pasliktinājusies. 

Jautājumā par to, vai cilvēkiem ar dažādām invaliditātes formām ir tiesības radīt bērnus, aptuveni divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju atbalsta šādas tiesības cilvēkiem ar kustību, dzirdes un redzes traucējumiem. 38% iedzīvotāju atbalsta, ka bērnus var radīt cilvēki, kas slimo ar cita veida ilgstošām slimībām (piemēram, HIV, diabēts). Tomēr atbalsts ir mazāks attiecībā uz cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām (13%) un intelektuālās attīstības traucējumiem (11%). Salīdzinājumā ar situāciju pirms 10 gadiem respondenti daudz biežāk atzina, ka cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti vajadzētu radīt bērnus, ja viņi to vēlas. 

Vidēji 9 no 10 respondentiem uzskata, ka bērniem ar invaliditāti izglītībā un citās jomās jānodrošina vienlīdzīgas iespējas ar citiem bērniem. Piemēram, 86% respondentu atbalsta bērnu ar kustību traucējumiem iekļaušanu vispārējās izglītības skolās. 

Tāpat vidēji 90% respondentu nebūtu iebildumu pret cilvēkiem ar kustību, redzes, dzirdes un cita veida ilgstošiem veselības traucējumiem kā kaimiņiem vai darba kolēģiem. Atturīgāka attieksme ir pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām. 

Vērtējot atbalstu no valsts un pašvaldību iestādēm, vides piekļūstamība, medicīnas pakalpojumi un pabalstu sistēma ir jomas, kurās visvairāk pozitīvi novērtēts valsts atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti. Turpretī Latvijas iedzīvotāju vērtējumā vismazāk atbalstīta ir cilvēku ar invaliditāti iekļaujoša vispārējā un interešu izglītība, tiesiskā aizsardzība un līdzdalība lēmumu pieņemšanā. 

“Pozitīvi vērtējams, ka nevalstiskā sektora un valsts institūciju kopējās sadarbības rezultātā sabiedrība kļuvusi iekļaujošāka, tomēr pie sasniegtā nevar un nedrīkst apstāties. Tādējādi arī nākotnē liela uzmanība ir jāpievērš dažādiem informēšanas pasākumiem, īpašu uzsvaru liekot uz piekļūstamas informācijas nodrošināšanu visiem, kam tā nepieciešama,” uzsver Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves. Viņa atgādina, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir jābūt pieejamām tādām pašām iespējām kā citiem. Valstij ir pienākums nodrošināt cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzību, izmantojot visus pieejamos rīkus, kā arī radot jaunus atbalsta veidus, ja tas ir nepieciešams.