Senāta Krimināllietu departaments ir izskatījis prokurora kasācijas protestu par Rīgas apgabaltiesas lēmumu, ar kuru atcelts apsūdzēto personu notiesājošais spriedums daļā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu, un nodevis lietu atkārtotai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.
No lietas apstākļiem izriet, ka apsūdzētā persona apzināti nepildīja lēmumu par aizsardzību pret vardarbību, jo, neraugoties uz tiesas lēmumu, ar kuru viņai bija aizliegts sazināties ar faktisko dzīvesbiedru, tuvoties viņa mājoklim un uzturēties tajā, Valsts policijas amatpersonas divu mēnešu laikā trīs reizes pēc izsaukumiem uz konkrēto adresi bija konstatējušas, ka tajā uzturas apsūdzētā.
Rīgas pilsētas tiesa bija atzinusi apsūdzēto par vainīgu visos noziedzīgajos nodarījumos un, daļēji saskaitot sodus, sodījusi ar brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem. Tā kā ar eksperta atzinumu bija konstatēts, ka šo nodarījumu izdarīšanas laikā apsūdzētā atradusies ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, tiesa apsūdzētajai noteica arī medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, proti, ambulatoru ārstēšanu medicīnas iestādē.
Izskatījusi aizstāvja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesa atcēla spriedumu daļā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu. Tiesa atzina, ka, piemērojot medicīniska rakstura piespiedu līdzekli vienlaikus ar kriminālsodu, tiek pārkāpts dubultās sodīšanas aizliegums, jo apsūdzētā notiesāta ar brīvības atņemšanu un pēc tam vēl nenoteiktu laiku tiks pakļauta piespiedu ambulatorai ārstēšanai.
Kā norāda Senāts, pirmās instances tiesas lēmums piemērot apsūdzētajai brīvības atņemšanu un medicīniska rakstura piespiedu līdzekli faktiski ir salīdzināms ar pamatsoda un papildsoda noteikšanu, kas pati par sevi nav uzskatāma par dubultu sodīšanu. Kriminālsoda un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa vienlaicīgas piemērošanas iespēja tieši izriet no Krimināllikuma, un Senāts jau iepriekš atzinis, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanas ilgums nav saistīts ar brīvības atņemšanas termiņu, bet gan ar personas izveseļošanos pilnībā vai tiktāl, ka tā vairs nav bīstama sabiedrībai. Senāta lēmumā arī sniegts skaidrojums, ka ambulatorā ārstēšana medicīnas iestādē pēc sava smaguma neatbilst kriminālsodam raksturīgajām pazīmēm un tās mērķis nav sodīt personu vai atņemt tai brīvību, tādēļ apelācijas instances tiesas secinājums par šāda piespiedu līdzekļa pielīdzināšanu kriminālsodam tā plašākajā nozīmē nav pamatots.
Lieta SKK-67/2026 (19720473224)
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
67311161
darbdienās: 8.30–17.00
pirmssvētku dienās: 8.30–15.00
|
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
