Prasītāja lietā ir cēlusi prasību pret saviem diviem mazbērniem, lūdzot piedzīt no tiem uzturlīdzekļus, jo ar dēla sniegto materiālo atbalstu nepietiek izdevumiem, savukārt vecuma pensiju viņai atteikts piešķirt, jo viņa nav strādājusi oficiālu darbu vai maksājusi nodokļus.

Rīgas apgabaltiesa bija atzinusi, ka, lai gan lietā nav konstatējami objektīvi šķēršļi, kas atbildētājiem liegtu sniegt palīdzību prasītājai, no pašas prasītājas paskaidrojumiem izriet, ka viņa atbildētāju dzīvē iepriekš nav piedalījusies un viņai ar tiem nekāda kontakta nav. To apliecina, piemēram, fakts, ka prasītājai bija jāvēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai pirms prasības celšanas noskaidrotu atbildētāju dzīvesvietu. Kā norāda atbildētāji, tie nekad iepriekš nav prasītāju satikuši un pat nav zinājuši par to, ka Latvijā viņiem ir vecāmāte no tēva puses. Prasītāja ir sniegusi paskaidrojumus, ka viņai ir bijis liegts satikties ar mazbērniem, taču vienlaikus pati nav nekādi rīkojusies, lai panāktu šādu iespēju. Izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, tiesa atzina par ticamiem atbildētāju paskaidrojumus, ka prasītāja nav par atbildētājiem rūpējusies nedz materiāli, nedz nodrošinājusi vecvecāka gādību un saskarsmi. Tādēļ tiesa secināja, ka prasītāja bez dibinātiem iemesliem izvairījusies pildīt savus vecvecāka pienākumus pret abiem atbildētājiem, līdz ar to ir pamats atbrīvot atbildētājus no likumiskā pienākuma uzturēt prasītāju.

Lieta SKC-592/2026 (C771372425)