Senāts atzina, ka apsūdzēto aizstāvji kasācijas sūdzībās pēc būtības atkārtojuši apelācijas sūdzību argumentus, kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi. Šie argumenti pēc būtības ir pamatoti ar atšķirīgu viedokli par lietā esošo pierādījumu vērtējumu un faktiski vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ.

Atbildot uz atsevišķiem kasācijas sūdzībās norādītajiem argumentiem, Senāts norādīja, ka kasācijas sūdzībā ietvertā norāde uz iespējamu nepareizu neatļautas ārstniecības atzīšanu par smagu noziegumu ir vispārīga un nav pamatots, kā tas varētu būt ietekmējis noteikto sodu. Šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu nerada arī kasācijas sūdzības arguments par tiesas atsaukšanos uz apsūdzētās reliģiskajiem motīviem, jo tos tiesa nav izmantojusi atbildības pastiprināšanai.

Izskatāmajā lietā apsūdzētas trīs personas, kuras, apzinoties, ka tām nav nepieciešamās medicīniskās izglītības, vienojās sniegt medicīnisko palīdzību mājdzemdībās, neizsaucot un neiesaistot medicīnas personālu. Jaundzimušais bērns piedzima nedzīvs, bet viņa māte nākamajā dienā mira no dzemdību komplikācijām. No apsūdzības izriet, ka apsūdzētie bija rīkojušies nevērīgi un atstājuši bērna māti bez medicīniskās palīdzības, kas bija tiešā cēloņsakarā ar abu cietušo nāvi. Zemgales rajona tiesa bija atzinusi apsūdzētos par vainīgiem un sodījusi vienu apsūdzēto ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem desmit mēnešiem, bet pārējos divus, kuriem tika konstatēta vainas atzīšana un nožēla kā atbildību mīkstinošs apstāklis – uz diviem gadiem septiņiem mēnešiem. Zemgales apgabaltiesa atstāja rajona tiesas spriedumu negrozītu.

Lietai ir slēgtas lietas statuss.