No apsūdzības izriet, ka apsūdzētā savas dzīvesvietas logos instalāciju veidā izvietoja dažādus ar Krievijas Federācijas un Padomju Savienības simboliku saistītus objektus, tai skaitā Krievijas Federācijas karogus ar uzrakstiem “Putins mans draugs” un “Dievs sargā Latviju”, karoga atveidojumus no priekšmetiem tajā ietvertajās krāsās, fotoattēlu ar personām PSRS Sarkanās armijas formastērpu atveidojumos, kā arī citus priekšmetus.

Rīgas pilsētas tiesa bija atzinusi apsūdzēto par vainīgu un sodījusi ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem. Par tiesas spriedumu apsūdzētās aizstāve iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesai, kas atstāja spriedumu negrozītu.

Izskatījis aizstāves iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts atzina, ka Rīgas apgabaltiesas lēmums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai. Kā norāda Senāts, tiesa ir pareizi konstatējusi, ka Krievijas Federācijas un PSRS režīms ir īstenojis noziegumus, kuru slavināšanu aizliedz Krimināllikums, taču nav pienācīgi pamatojusi secinājumu, ka apsūdzētās vēstījumi būtu vērsti tieši uz šo noziegumu attaisnošanu un slavināšanu. Tā kā apsūdzētā izveidotajās instalācijās nav tieši slavinājusi vai attaisnojuši minētos noziegumus, tiesai bija īpaši rūpīgi jāpamato, ka strīdus vēstījumos tas ticis darīts slēpti un tieši ar šādu nozīmi.

Lai gan pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā šo valstu simbolu izmantošana var tikt uztverts kā atbalsta paušana to izdarītajiem noziegumiem, tas pats par sevi vēl neļauj secināt, ka vispārīgs atbalsts valstij vai tās vadītājam nozīmē pozitīvu vērtējumu par ikkatru valsts vai tās vadītāja rīcību. Ņemot vērā, ka atainotajiem simboliem un notikumiem ir vairākas sabiedrībā atpazīstamas nozīmes, Senāts atzina, ka zemāko instanču tiesas nav atspēkojušas apsūdzētās alternatīvos skaidrojumus par to, kāds bijis iecerētais vēstījumu konteksts, un nav izvērtējušas visus to elementus kopumā, lai pamatotu, kādēļ vēstījumi būtu uztverami tieši kā pozitīva attieksme pret noziedzīgo režīmu izdarītajiem noziegumiem.

Izskatot lietu atkārtoti, apelācijas instances tiesai būs jāvērtē, vai apsūdzētā nav izmantojusi vārda brīvību pretēji Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktajiem mērķiem, kā arī jāizvērtē un iespējami precīzi jāatspoguļo pausto vēstījumu saturs, pamatojot, kādu vēstījumu ar savām darbībām apsūdzētā ir vēlējusies paust.

Lieta SKK-138/2026 (10950122323)