Izskatāmajā krimināllietā ir stājies spēkā notiesājošs spriedums un izlemta rīcība ar noziedzīgi iegūto mantu – nekustamo īpašumu, kas sākotnēji piederēja juridiskai personai, bet vainīgās personas rīcības rezultātā īpašuma tiesības uz to ieguva fiziskas personas. Rīgas apgabaltiesa atzina, ka dzīvoklis saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ir jāatdod cietušajai personai kā sākotnējai īpašniecei.

Pēc tiesvedības noslēgšanās Saeima pieņēma grozījumus Kriminālprocesa likumā, ar kuriem tika atļauts izņēmuma gadījumā noziedzīgi iegūtu nekustamo īpašumu atstāt labticīgam ieguvējam, turklāt ar likuma pārejas noteikumu šāda kārtība noteiktos gadījumos tika attiecināta arī uz jau iztiesātām lietām, paredzot iespēju atjaunot kriminālprocesu šī jautājuma izlemšanai. Pamatojoties uz jauno tiesisko regulējumu, aizskartie mantas īpašnieki vērsās Senātā ar pieteikumu par noziedzīgi iegūtas mantas piederību, lūdzot atjaunot kriminālprocesu.

Senāts konstatēja, ka pieņemtajos grozījumos iekļautais pārejas noteikums, kas pieļauj pārskatīt spēkā stājušos tiesu nolēmumus, varētu neatbilst Satversmē nostiprinātajam varas dalīšanas principam un tiesībām uz taisnīgu tiesu. Kā norāda Senāts, iespēja jaunu likumdevēja tiesībpolitisko izvēli piemērot iepriekš jau izspriestai lietai apdraud tiesas nolēmuma galīgo spēku (res judicata) un tiesiskās stabilitātes principu. No Satversmes tiesas prakses izriet, ka atkāpei no res judicata principa nepieciešams īpašs tiesību aizsardzības pamatojums, un to apstiprina arī pārējie gadījumi, kad pieļaujama galīga nolēmuma pārskatīšana – tie ir saistīti ar noziedzīgu rīcību tiesvedības procesā, jaunatklātiem apstākļiem vai konstatētu tiesību pārkāpumu.

Senāta ieskatā, likumdevēja izvēlētais risinājums nav samērīgs, jo labticīgo ieguvēju interešu aizsardzības radītais iespējamais labums neatsver apdraudējumu cietušās personas tiesībām, tiesiskajai noteiktībai un sabiedrības paļāvībai uz tiesu nolēmumu stabilitāti. Turklāt Senāts norāda, ka pārejas noteikuma pieņemšanas apstākļi un tā faktiskā piemērošana liecina, ka tas pēc būtības pieņemts vienas izspriestas lietas rezultāta pārskatīšanai, nepamatojot pietiekamu konstitucionālu nepieciešamību atkāpties no galīgā nolēmuma saistošā spēka, un tādējādi likumdevējs varētu būt Latvijas konstitucionālajā iekārtā neparedzētā veidā pārņēmis tiesu varas funkciju.

Ņemot vērā minēto, Senāts uzskata, ka apstrīdēto normu un tās pamatā esošo likumdevēja gribu nav iespējams interpretēt atbilstoši Satversmei vai veikt tiesību tālākveidošanu Satversmei atbilstīga rezultāta sasniegšanai. Līdz ar to lietā ir nepieciešams saņemt Satversmes tiesas atzinumu par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei.

Lieta SKK-J-314/2026 (11517000720)