Priekšvēsture

Praksē nav un visticamāk arī nebūs iespējams pilnībā izslēgt situācijas, kurās apsūdzībā tiek norādīta kļūdaina juridiskā kvalifikācija vai netiek pietiekami precīzi atspoguļoti visi likumā noteiktie noziedzīga nodarījuma faktiskie apstākļi. Šādas nepilnības var izpausties dažādās formās: (1) kāds apstāklis apsūdzībā nav norādīts vispār; (2) tas ir norādīts, taču aprakstīts nepietiekami detalizēti; vai (3) visi nepieciešamie apstākļi ir norādīti, taču iztiesāšanas gaitā atklājas neatbilstība starp noziedzīga nodarījuma aprakstu apsūdzībā un tiesā pārbaudītiem pierādījumiem. Šādu trūkumu iemesli var būt gan objektīvi (no prokurora gribas neatkarīgi), gan subjektīvi, piemēram, prokurora nolaidība vai kļūdaina normu piemērošana.

Minētās problēmas nevar pilnībā atrisināt ar prokurora tiesībām iztiesāšanas stadijā grozīt apsūdzību, jo šajā procesa posmā prokuroram nav zināms tiesas viedoklis par pierādījumu novērtējumu un nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Turklāt šis vērtējums var atšķirties arī starp dažādām tiesu instancēm.

Šādos apstākļos nozīmīgs solis tiesas kompetences pilnveidošanā bija 2009. gadā pieņemtā Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 455. panta trešā daļa, kas paredz, ka tiesa var atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību. Tomēr šī tiesību norma neaptvēra visas praksē biežāk sastopamās problēmsituācijas. Starp būtiskākajiem neatrisinātajiem jautājumiem izceļami šādi:

• iztiesāšanas stadijā tiek konstatēti no apsūdzības atšķirīgi faktiskie apstākļi (vieglāki vai smagāki), ar kuriem apsūdzētais nevarēja rēķināties un kuru iekļaušana spriedumā pārkāptu viņa tiesības uz aizstāvību;
• iztiesāšanas stadijā tiek konstatēti no apsūdzības atšķirīgi faktiskie apstākļi, ar kuriem apsūdzētais rēķinājies, taču tie ir vērtējami kā smagāki (gan tad, ja juridiskā kvalifikācija paliek nemainīga, gan tad, ja tā kļūst smagāka), t.i., šādu apstākļu konstatēšana spriedumā pasliktinātu apsūdzētā stāvokli;
• apsūdzībā korekti atspoguļoti noziedzīga nodarījuma faktiskie apstākļi, taču pareizā juridiskā kvalifikācija ir smagāka, nekā tas norādīts apsūdzībā.

Visplašāk diskusijas raisīja situācijas, kurās tiesa konstatēja, ka noziedzīgs nodarījums ir pierādīts, tomēr tas kvalificējams pēc smagāka Krimināllikuma (turpmāk – KL) panta vai tā daļas. Šīm diskusijām īpašu asumu piešķīra gadījumi, kad tiesas taisīja attaisnojošu spriedumu. Tas radīja nopietnas šaubas par šādas pieejas taisnīgumu un atbilstību kriminālprocesa pamatprincipiem.¹

Lai atrisinātu šo kolīziju starp apsūdzētā tiesībām uz aizstāvību un tiesas pienākumu piemērot likumu korekti, tika piedāvāts kompromisa risinājums. Proti, tiesa sprieduma motīvu daļā norāda, ka par pierādītu atzītais noziedzīgais nodarījums būtu kvalificējams pēc smagāka KL panta (vai tā daļas), taču apsūdzētais tiek atzīts par vainīgu pēc apsūdzībā norādītās normas, un arī sods tiek noteikts tās sankcijas ietvaros. Šāda pieeja ļautu pilnībā ievērot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību un aizliegumu pasliktināt viņa stāvokli, vienlaikus daļēji respektējot arī citus kolidējošos principus – KL normu efektīvas piemērošanas, likumības un tiesu varas neatkarības principus.²

Tomēr šī pieeja praksē nenostiprinājās. Arī šī risinājuma skaidrojumi tiesnešu apmācībās un Tieslietu ministrijas darba grupās nesasniedza vēlamo rezultātu.

Jaunais tiesiskais regulējums

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, kā arī atsaucoties uz Latvijas tiesību zinātnieku viedokli, Igaunijas, Vācijas, Austrijas, Šveices tiesisko regulējumu, Saeimā tika iesniegts priekšlikums paplašināt tiesas kompetenci. Tādējādi diskusijas par nepieciešamību pilnveidot normatīvo regulējumu turpinājās un gala rezultātā noveda pie KPL 455. panta ceturtās daļas ieviešanas, kas stājās spēkā 2024. gada 22. oktobrī.

Šī tiesību norma noteic: ja tiesa iztiesāšanas laikā konstatē, ka, taisot spriedumu, var būt iemesls atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli, tad tiesa par to informē apsūdzēto un citus procesa dalībniekus, dodot viņiem iespēju izteikties. Pēc procesa dalībnieku lūguma tiesa pasludina tiesas sēdes pārtraukumu. Pēc apsūdzētā un citu procesa dalībnieku uzklausīšanas tiesa var atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju.

Likumprojekta anotācijā vērsta uzmanība uz to, ka grozījums KPL 455. pantā neparedz pārnest uz tiesu apsūdzības funkciju, bet gan paredz regulējumu gadījumam, kad tiesas viedoklis par lietas faktiskajiem apstākļiem vai juridisko kvalifikāciju ir atšķirīgs no prokurora viedokļa. Neparedzot tiesai iespējas konstatēt no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos ap­stākļus vai juridisko kvalifikāciju, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli, tiek likti šķēršļi krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.³

Ņemot vērā, ka likumdevējs saglabāja KPL 455. panta trešās daļas iepriekšējo redakciju, var secināt, ka tas pieņēma un akceptēja līdzšinējo tiesu praksi šīs normas piemērošanā. Ņemot vērā šo faktu, secināms, ka KPL 455. panta ceturtā daļa regulē tiesiskās situācijas un gadījumus, ko neaptver šā panta trešā daļa.

Lietuvas Konstitucionālās tiesas nolēmums

Pamatojot jaunā tiesiskā regulējuma nepieciešamību, kas nostiprināts KPL likuma 455. panta ceturtajā daļā, īpaši nozīmīgs ir mūsu kaimiņvalsts Konstitucionālās tiesas 2013. gada 15. novembra nolēmums, kurā detalizēti analizētas prasības, kas izriet no taisnīgas tiesas principa.

Lieta, kurā taisīts minētais nolēmums, tika izskatīta pēc Lietuvas Augstākās tiesas un Apelācijas tiesas pieteikuma. Konstitucionālajai tiesai bija jāvērtē procesuālās normas, kas ierobežoja tiesu atzīt no apsūdzības atšķirīgus noziedzīga nodarījuma faktiskos ap­stākļus un atšķirīgi kvalificēt noziedzīgo nodarījumu. Pēc pieteikuma iesniedzēju domām, tiesai, konstatējot, ka persona ir izdarījusi apsūdzībā minēto noziedzīgo nodarījumu, bet pie būtiski atšķirīgiem faktiskajiem apstākļiem, nav tiesību pēc savas iniciatīvas mainīt šos faktus. Līdz ar to šāds tiesiskais regulējums rada iespēju attaisnot noziedzīgā nodarījumā vainīgu personu vai piespriest nepamatoti maigu sodu, tādējādi nenodrošinot efektīvu sabiedrības aizsardzību pret noziedzīgiem nodarījumiem.