Kopš 2004.gada 1.maijā Latvijā ir spēkā un tieši piemērojama Eiropas Savienības Padomes regula Nr.44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.¹ Regula ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības instrumentiem civiltiesību un komerctiesību jomā. Regula ir plaši pazīstama ar nosaukumu “Briseles I Regula”. Kā jau tas ir redzams no nosaukuma, Briseles I Regulas darbības joma aptver divus lielus jautājumu blokus, proti, regulējumu pārrobežu lietu piekritības jautājumos un regulējumu spriedumu atzīšanas un izpildīšanas jautājumos. Šajā rakstā vispārējās līnijās tiks aplūkots Briseles I Regulā ietvertais regulējums attiecībā uz piekritību un atsevišķiem piekritības veidiem. Raksta mērķis ir radīt priekšstatu par piekritības normu piemērošanas būtiskākajiem principiem. Jāņem vērā, ka rakstā aprakstītie piekritības veidi un to būtība ir ieskicēti tikai īsumā. Katra Regulā ietvertā piekritības veida būtība un saturs ir izvērsti iztulkots gan tiesu praksē, gan arī analizēts ārvalstu tiesībzinātnieku juridiskajā literatūrā.

Ieskats vēsturē

Briseles I Regula savu nosaukumu ir ieguvusi no Konvencijas par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās, kas tika noslēgta toreizējo Eiropas Savienības dalībvalstu starpā 1968.gada 27.septembrī Briselē.² 2000.gadā pēc grozījumiem Eiropas Kopienu dibināšanas līgumā, kas tika ieviesti ar Amsterdamas līgumu un tieši iekļāva Eiropas Kopienu dibināšanas līgumā tiesisko pamatu, lai varētu tikt pieņemti Eiropas Savienības līmeņa sekundāro tiesību akti tiesiskās sadarbības jomā civillietās, Briseles Konvencija tika pārstrādāta par sekundāro Eiropas Savienības tiesību aktu – regulu. Kopš Briseles Konvencijas visi Eiropas Savienības līmeņa instrumenti, kas nosaka vienotus piekritības noteikumus, kā arī noteikumus par spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civiltiesību jomā, tiek asociēti ar nosaukumu “Brisele”. Piemēram, Eiropas Savienības Padomes regula Nr.1347/2000 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem³ ir pazīstama kā Briseles II Regula, savukārt Eiropas Savienības Padomes regula Nr.2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību par bērniem, atceļot regulu nr.1347/2000.⁴ Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējās attiecībās Briseles Konvencija ir tikusi plaši piemērota, kā arī tiesu prakse Briseles Konvencijas iztulkošanas jautājumos ir iespaidīga.