Priekšnoteikumus 4.maija Deklarācijai pirms 15 gadiem sagatavoja mūsu tautas atmodas kustība. Atcerēsimies, ka cīņu par Latvijas neatkarības atgūšanu ievadīja grupas “Helsinki – 86” iziešana pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā. Drīz pēc tam šajā cīņā iesaistījās Vides aizsardzības klubs, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un Latvijas Tautas fronte (LTF). Visai spēcīgs politisks strāvojums, kas sekmēja neatkarības atgūšanu, bija Latvijas Republikas pilsoņu kustība, kuras darbības rezultātā tika izveidotas Pilsoņu komitejas un Pilsoņu kongress. Šī kustība bija pirmā, kas pēckara Latvijā pauda mūsu valsts tiesiskās pēctecības ideju.
Apstākļus valsts neatkarības atjaunošanai sagatavoja arī pēdējā padomiskā Latvijas PSR Augstākā padome un tie mūsu tautas pārstāvji, kas drosmīgi darbojās PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā.
Neatkarības deklarāciju bija iespējams izstrādāt un pieņemt arī tāpēc, ka latviešu tautas atmodas pacēlumam bija nepieciešams augstākais punkts – kulminācijas brīdis, kas iezīmētu tautas ilgu un centienu atrisinājuma ceļu.
Procesa atrisinājumu lielā mērā iezīmēja Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas 1990.gada 18.martā. Vēlēšanās uzvarēja Latvijas neatkarības idejas piekritēji – Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības atbalstītie deputātu kandidāti. Viņi ieguva 122 deputātu mandātus no 201 mandāta. Vēlāk LTF frakcijā iestājās vēl deviņi deputāti. Līdz ar to mums bija jau 131 mandāts. Tas bija gandrīz kvalificētais vairākums – gandrīz divas trešdaļas no deputātu kopskaita, lai varētu grozīt Latvijas PSR konstitūciju. Pastāvēja visai reālas cerības, ka balsošanas laikā LTF izstrādāto Neatkarības deklarācijas projektu varētu atbalstīt vēl daži deputāti, lai vajadzīgo 134 balsu skaitu neatkarīgās Latvijas atjaunotāji varētu sasniegt vai pat pārsniegt. Tā arī notika – 1990.gada 4.maijā par neatkarības deklarāciju nobalsoja 138 deputāti. Kaut arī daļa no viņiem agrāk bija bijuši komunistiskās partijas biedri, tomēr tam vairs nebija būtiskas nozīmes. Tagad viņi bija nostājušies zem sarkanbaltsarkanā karoga un bez šaubīšanās balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Līdz ar to veltīgas bija ortodoksālo komunistu cerības, balstoties uz ievēlēto deputātu agrāko formālo piederību pie komunistiskās partijas, gūt sev labvēlīgu iznākumu.
Pienākumu balsot par Latvijas neatkarību noteica vismaz trīs faktori:
1) tautas vairākuma griba, kas bija formulēta LTF priekšvēlēšanu platformā;
2) nepieciešamība arī šoreiz iet kopsolī ar Latvijas abām likteņmāsām – Lietuvu un Igauniju. Šajās abās kaimiņvalstīs jau 1990.gada martā bija pieņemti konstitucionālas nozīmes dokumenti attiecīgi par Lietuvas valsts un Igaunijas valsts atjaunošanu;
3) fakts, ka iepriekšējā Latvijas PSR Augstākā padome jau bija pieņēmusi divas suverenitātes deklarācijas: 1989.gada 28.jūlija Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti un 1990.gada 15.februāra Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību. Šie divi akti bija tā juridiskā bāze, kas bija sagatavojusi politisko izšķiršanos teikt galīgo “jāvārdu” Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Un tas bija jādara jaunievēlētajai tautfrontnieciskajai Augstākajai padomei.
Lai izpildītu šo vēsturisko misiju, bija nepieciešams izstrādāt juridiski un politiski sabalansēta, reāli izpildāma dokumenta projektu, ko Augstākā padome pieņemtu vienā no savām pirmajām sēdēm. Jaunā dokumenta pamatkontūras tika iezīmētas jau 22.martā, kad deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī Rīgā uz nelielu sanāksmi pie dzīvokļa saimnieka bija ieradušies Egils Levits, Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un šo rindu autors. Kopīgā sarunā dzima vairākas idejas. Balstoties uz tām, dienu vēlāk Egils Levits jau bija izstrādājis dokumenta uzmetumu,¹ kas vēlāk kļuva par Deklarācijas mugurkaulu.
Vienlaikus LTF valde izveidoja valststiesisko jautājumu darba grupu, kurā ietilpa septiņas personas: Romāns Apsītis, Ilmārs Bišers, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš un Rolands Rikards. Par darba grupas vadītāju apstiprināja mani. Izvēlējāmies 12 konsultantus – galvenokārt pazīstamus Latvijas juristus – teorētiķus un praktiķus. No viņiem vislielāko ieguldījumu deklarācijas tapšanā deva Egils Levits. Visai aktīvi bija arī profesors Edgars Meļķisis un Gunārs Kusiņš. Vēlāk darba grupā pieaicinājām arī tautas deputāti Rutu Marjašu, kura pārtulkoja Deklarāciju krievu valodā.
Deklarācijas teksts tika izstrādāts, apspriests, labots un papildināts demokrātiski. Vispirms tas tika darīts darba grupā, pēc tam – LTF frakcijas sēdēs. Tā mēs strādājām apmēram sešas nedēļas.
Sākumā bija izstrādāti divi Deklarācijas projekta varianti – “maksimālais variants” un “minimālais variants”. Abus tos šķīra politisko prasību daudzums un radikālisma pakāpe. Viena vai otra varianta tālākvirzība lielā mērā bija atkarīga no politiskās situācijas, it sevišķi no Maskavas attieksmes pret Lietuvu, kura jau 11.martā bija pieņēmusi visai radikālo Aktu par Lietuvas valsts atjaunošanu.² Tomēr LTF frakcija nolēma par pamatu Neatkarības deklarācijai ņemt projekta “maksimālo variantu”. Tūlīt gan jāatzīmē, ka šādam lēmumam bija arī oponenti. Pēc karstām diskusijām un atsevišķiem labojumiem, kā arī pēc viena otra alternatīva priekšlikuma apspriešanas “maksimālai variants” vietām tika “mīkstināts”. Piemēram, 9.aprīļa redakcijā nekāds “pārejas periods” Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai nebija noteikts. Tomēr aprīļa otrajā pusē tas jau projekta tekstā bija ietverts. Liekas, ka šajā gadījumā LTF deputātus bija ietekmējis Igaunijas Augstākās Padomes 1990.gada 30.marta lēmums par Igaunijas valsts statusu.³ Tas pasludināja Igaunijas valsts atjaunošanu, bet vienlaikus noteica “pārejas periodu” līdz neatkarīgas Igaunijas valsts konstitucionālo institūciju izveidošanai.
4.maija Deklarācija sastāv no visai garas preambulas ar vēsturisko faktu izklāstu un to novērtējumu, kā arī no lemjošās jeb rezolutīvās daļas, kurā ietverti deviņi punkti.
Preambulā rezumēts, ka Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis. Tādējādi 4.maija Deklarācija izvirzīja skaidru un loģisku mērķi – atjaunot 1918.gada 18.novembrī proklamēto neatkarīgo Latvijas valsti.
Pirmās un vienīgās republikas atjaunošanu un pastāvēšanu apstiprina arī 4.maija Deklarācijas 3. un 4. punkts, kas nosaka 1922.gada 15.februārī pieņemtās Satversmes darbību Latvijas teritorijā.
Valsts nepārtrauktības koncepciju pilnā mērā apliecināja arī 1991.gada 21.augusta Konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu un fakts, ka tika atjaunotas Satversmē noteiktās valsts institūcijas un to darbība. Tādējādi 4.maija Deklarācijā iezīmējās neatkarības atgūšanas parlamentārā ceļa un starptautiski tiesiskā ceļa ideju apvienojums. Šīs Deklarācijas būtība ir valsts atjaunošana uz tiesiskās pēctecības pamata.
1998.gada 10.oktobrī Amerikas Savienoto Valstu Kongresa Pārstāvju palāta pieņēma rezolūciju Nr.320. Tajā bija norādīts, ka Amerikas Savienotā Valstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu “nelikumīgo un varmācīgo okupāciju un ka turpmākās ASV valdības uzturējušas nepārtrauktas diplomātiskās attiecības ar šīm valstīm visu padomju okupācijas laiku, nekad tās neuzskatot par “padomju republikām””.⁴ Kā zināms, ASV un citām demokrātiskajām rietumvalstīm šādu pozīciju desmitiem gadu garumā nenogurstoši palīdzēja uzturēt tā latviešu tautas daļa, kas dzīvoja šajās valstīs pēc Otrā pasaules kara.
Vēsturisko faktu analīze preambulā juridiski ievirzīja Deklarācijas rezolutīvās daļas saturu. Deklarācijas juridiskais izejas punkts un pamatakmens ir tās 1.punkts. Tajā teikts: “Atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām. Uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939.gada 23.augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940.gada 17.jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.”
Jānorāda, ka ar jēdzienu “starptautisko tiesību pamatprincipi” šeit domātas starptautisko tiesību sistēmas galvenās imperatīvās normas (ius cogens), kas ietver sevī vispāratzītas idejas un prasības par starptautisko tiesību subjektu tiesisku uzvedību savstarpējās attiecībās. Šādi pamatprincipi ir: suverēna līdztiesība un suverenitātei piemītošo principu respektēšana, spēka (varas) un spēka draudu nelietošana, valsts teritoriālās integritātes respektēšana, starptautisko strīdu un situāciju noregulēšana ar starptautiski tiesiskiem līdzekļiem, neiejaukšanās valsts iekšējās lietās, godprātīga starptautisko saistību pildīšana un citi pamatprincipi.⁵ Tās ir normas, kurām saskaņā ar starptautisko tiesību teoriju ir augstāks juridisks spēks nekā nacionālo tiesību normām. Tātad, ja nacionālo tiesību (vienas vai otras valsts “iekšējo tiesību”) normas neatbilst visām valstīm obligātajām starptautisko tiesību (ius cogens) normām, tad šādas nacionālo tiesību normas ir prettiesiskas. Balstoties uz šo konstatējumu, prettiesiska bija gan 1939.gada 23.augusta PSRS un Vācijas vienošanās (Molotova – Ribentropa pakts), gan PSRS rīcība, kas izrietēja no šīs vienošanās.
Deklarācijas 1.punkts ir pamats Latvijas oficiālajai valststiesiskajai doktrīnai par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas nepārtraukto valststiesisko kontinuitāti.⁶
Deklarācijas 2.punkts izriet no 1.punkta un akcentē domu, ka 1940.gada 21.jūlijā pieņemtā deklarācija “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā “ pieņemta pēc PSRS diktāta un nepauž Latvijas tautas gribu. Šī deklarācija pieņemta prettiesiska spiediena un draudu rezultātā. Tāpēc tā pasludināma par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža.
Deklarācijas 3. un 4.punkts veido vienotu juridisku noregulējumu attiecībā uz Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversmi. Līdz šim sabiedrībā gan izskanējis viedoklis, ka nav īsti skaidrs, kāpēc bijis vajadzīgs šis “konstitucionālais kūlenis”. Proti, vispirms 3.punktā pateikt, ka visā Latvijas teritorijā tiek atjaunota 1922.gada Satversmes darbība, bet tūlīt 4.punktā norādīt, ka “līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77.pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu.” Atbilde varētu būt tāda: 3.punktā mēs gribējām pateikt, ka 1922.gada Satversmes darbības atjaunošana ir mūsu mērķis, bet pagaidām, kamēr šo mērķi nav iespējams sasniegt, mēs ejam uz to pakāpeniski, vispirms atjaunojot tikai 1.,2.,3. un 6.pantu.
Deklarācijas 5.punkts noteica “pārejas periodu” līdz Latvijas suverēnās valsts varas faktiskajai atjaunošanai, kas beigtos ar 5.Saeimas sasaukšanu. Tā bija kompromisa norma, kuras uzdevums bija mīkstināt spriedzi attiecībās ar Maskavu. No vienas puses, šāds pārejas periods bija vajadzīgs arī tāpēc, lai sagatavotu brīvas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas, taču, no otras puses, šo “pārejas periodu” daudzi saprata kā pakāpenisku atbrīvošanos no PSRS virsvaras, kā pāreju no “dozētas neatkarības“ uz pilnīgu neatkarību.
Tāda interpretācija nonāca pretrunā ar atjaunoto Satversmes 1.pantu, saskaņā ar kuru “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Arvien skaidrāk kļuva redzams, ka Deklarācijas 5.punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc iespējas ātrāk būtu jāatbrīvojas. Paldies liktenim, ka šis brīdis pārāk ilgi nebija jāgaida: 1991.gada 21.augustā Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, un šā likuma 2.pantā tika atzīts par spēku zaudējušu 4.maija Deklarācijas 5.punkts.⁷
Kompromisa raksturs bija arī Deklarācijas 6.punktam, kurā noteikts, ka “pārejas periodā” iespējams piemērot tās Latvijas PSR Konstitūcijas un citas tiesību normas, ciktāl tās nav pretrunā ar Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu. Tomēr šis kompromiss bija saprotams un attaisnojams, jo juridiskais vakuums nebija pieļaujams. 6.punktā tuklāt bija noteikts, ka “strīdu gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa”. Diemžēl Satversmes tiesa tika izveidota tikai pēc sešarpus gadiem – 1996.gada decembrī.
Deklarācijas 7.punkts paredzēja “izveidot komisiju”, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas toreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim. Jāteic, ka Deklarācijas izstrādāšanas laikā Latvijā bija izplatīts viedoklis, ka 1922.gada Satversme ir neglābjami novecojusi, tāpēc tā būtiski jāpārstrādā. Šāds viedoklis atbilda toreizējai sapratnei par demokrātiju. Visai problemātiska un apšaubāma bija pati nostādne, ka Augstākajai padomei, kuras sastāvā bija ievēlēti ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi vien, ir tiesības grozīt Satversmi. Tomēr Augstākā padome 1990.gada 31.jūlijā izveidoja darba grupu Satversmes jaunās redakcijas projekta izstrādāšanai 22 deputātu sastāvā.⁸ Darba grupai tika uzdots iesniegt projektu Augstākās padomes prezidijam līdz 1991.gada 1.janvārim. Minētajā termiņā uzdevums netika izpildīts, jo darbu kavēja konceptuālas neskaidrības un arvien pieaugošie LTF frakcijas deputātu protesti grozīt 1922.gada Satversmi principā. Beigu beigās tika nolemts grozīt nevis Satversmi, bet izstrādāt projektu “Pamatlikums pārejas periodam”. Līdz 1991.gada 24.martam projekta uzmetums bija gatavs un tā paša gada 20.jūnijā pat pieņemts pirmajā lasījuma. Tomēr arī šis “garabērns” (95 panti) īstu mīlestību neieguva. Svītru “pārejas perioda Pamatlikumam” pārvilka 1991.gada 19.augusta PSRS valsts apvērsuma mēģinājums un mūsu 21.augusta Konstitucionālā likuma 1.pants, kas noteica, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka 1922.gada 15.februāra Satversme.⁹ Līdz ar to tika uzņemts kurss uz pilnīgu Satversmes atjaunošanu.
Deklarācijas 8.punkts garantēja Latvijas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Protams, ka šis punkts jāpiemēro kontekstā ar tajā pašā dienā pieņemto Deklarāciju par Latvijas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos (51 dokuments).¹⁰
Deklarācijas 9.punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas saskaņā ar 1920.gada 11.augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju. Tagad, kad PSRS beigusi pastāvēt, 9.punktā teiktais attiecas uz PSRS tiesisko mantinieci – Krieviju.
Kopumā 4.maija Deklarācija vērtējama kā viens no neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas svarīgākajiem konstitucionālo tiesību aktiem. Tas ir fundamentāls pamatakmens, balstoties uz kuru, pamazām veidojas brīva, neatkarīga, demokrātiska un tiesiska Latvijas valsts. Pieņemot šo Deklarāciju, 1990.gada 4.maijā Latvija politiski pilnīgi izšķīrās par atvadīšanos no Padomju Savienības, tā izšķīrās par 18.novembra Latvijas Republikas atjaunošanu.