Mg.iur. Artis Stucka, LPA Valststiesību katedras lektors

Foto: no personiskā arhīva

Lai gan varas dalīšanas teorija kopš 18.gadsimta ir ievērojami transformējusies, tai joprojām ir nenoliedzama nozīme varas resursu sadalīšanā, lai novērstu atsevišķu varu monopolstāvokli valstī un tai sekojošo despotismu.
Arī Satversmes tiesa savā spriedumā ir norādījusi, ka “varas dalīšanas princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina varas mērenību”. No Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās.¹ Šā principa skaidrojuma papildinājums ir minēts citā Satversmes tiesas spriedumā, kurā noteikts, ka “līdzsvara un atsvara” sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām, lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti un pašas valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību.²
Kaut arī varu sadalījums ir stipri nosacīts un tam ir vairāk teorētiska nozīme, autora novērojumi praksē, kas saistīti ar administratīvo tiesu rīcību, īstenojot izpildvaras institūciju kontroli, liek to vērtēt kritiski. Tāpēc šā raksta mērķis ir turpināt autora iesākto administratīvās lietas izskatīšanas stadiju raksturojumu,³ piedāvājot vispārēju administratīvā akta pārsūdzēšanas stadijas raksturojumu (I), kā arī rosināt diskusiju par atsevišķiem jautājumiem, kas saistīti ar administratīvo tiesu funkciju kontrolēt publiskās administrācijas rīcību un tās lēmumu pieņemšanu (II). Ceru, ka raksts palīdzēs iespējami organizētas un specializētas, kā arī profesionālas un efektīvas valsts pārvaldes izveidošanā.

I. Administratīvā akta pārsūdzēšanas stadijas vispārējs raksturojums

Jau 1924.gadā tika atzīmēts, ka sevišķās tiesu formas ir vajadzīgas tajos gadījumos, kad valsts pārvaldes orgāni savā darbībā pārkāpj likumīgās tiesības un pavalstnieku intereses vai arī kad šie orgāni sagroza likumu, to piemērojot, turklāt neizdarot ne kriminālnoziegumu, ne civilu netaisnību. Šādu pretlikumīgu administratīvo orgānu darbību un rīkojumus sauc par administratīvo netaisnību. Vispārējās jurisdikcijas tiesu kontrole pār administrācijas darbību bieži izrādās neērta un neizdevīga, jo nostāda administrāciju pārāk lielā atkarībā no tiesas iestādēm un arī tādēļ, ka tiesas iestādēm vienmēr nav nepieciešamo tehnisko datu, kuri vajadzīgi šādu lietu izšķiršanai. Tādēļ atzīts par vēlamu dibināt sevišķas administratīvas tiesas, kurām jāizšķir dienestu lietu strīdi starp administrācijas orgāniem, kā arī strīdi starp administrācijas orgāniem un privātām personām un sabiedriskām iestādēm.⁴
Administratīvās tiesas (tātad arī administratīvā akta pārsūdzēšanas stadijas) uzdevums, kā uzsvēris E.Levits, “ir dot personai iespēju īstenot savas tiesības, ja tā uzskata, ka šī īstenošana valsts pārvaldē (abās instancēs – sākotnējā un apstrīdēšanas instancē) nav bijusi iespējama”.