Šajā rakstā tiks apskatīts jautājums par to, vai saskaņā ar Civillikumu (CL) var nodibināt rokas ķīlu, atstājot ieķīlāto lietu parādnieka (ķīlas devēja) turējumā, un, ja var, tad kādas ir rokas ķīlas sekas. CL 1340. pantā ir noteikts, ka “rokas ķīlu nodibina ar to, ka parādnieks nodod ķīlas ņēmēja valdījumā kustamu lietu”. Civillikums (CL 876. p.) izšķir divu veidu valdījumus: tiesisku un faktisku (turējums). Ja likumdevējs ar CL 1340. pantā lietoto vārdu “valdījums” domāja tiesisku valdījumu, tad paveras iespēja nodibināt rokas ķīlu ar valdījuma konstitūta palīdzību, nenododot ķīlas priekšmetu kreditora rokās. Iepriekšminētā Civillikuma norma norāda, ka rokas ķīlas priekšmetu var nodot kreditora valdījumā pēc vispārējiem kustamu lietu valdījuma iegūšanas noteikumiem. Saskaņā ar CL 890. pantu, kas ietverts apakšnodaļā “Valdījuma iegūšana”, iepriekšējais lietas valdītājs var atteikties no sava valdījuma un sākt valdīt lietu trešās personas vietā, kaut arī pēdējā nebūtu ņēmusi lietu savā varā. Tas nozīmē, ka lietas īpašnieks (parādnieks), paturot lietu savās rokās, var valdīt to kreditora vārdā. Tādējādi par lietas valdītāju būs uzskatāms kreditors. Turpretim gadījumā, ja CL 1340. pantā izmantoto vārdu “valdījums” vajadzētu izprast kā turējumu, rokas ķīlas nodibināšanai nepieciešamais nosacījums būs lietas nodošana kreditora varā. Kamēr ieķīlātais priekšmets netiks iesniegts kreditoram, rokas ķīla nebūs spēkā.
Šis jautājums Latvijas civiltiesību zinātnē ir strīdīgs. Lielākā daļa mūsdienu autoru aizstāv viedokli, ka rokas ķīla bez lietas nodošanas kreditora turējumā nav iespējama.¹ Turpretim Gunta Višņakova, atsaucoties uz starpkaru posma tiesu praksi un Konradi un Valtera komentāriem, atbalsta pretēju uzskatu.² Man izdevās atrast Latvijas juridiskajā literatūrā trīs argumentus par labu tam, ka parādniekam būtu jānodod ieķīlātā kustamā lieta kreditora varā. Analizējot šos argumentus, mēģināšu pierādīt, ka Civillikums pieļauj rokas ķīlas nodibināšanu constitutum possessorium veidā.
[1] Pēc dažu zinātnieku viedokļa jau no paša rokas ķīlas regulējuma Civillikumā esot acīmredzami, ka ieķīlātai lietai jāatrodas kreditora turējumā. Prof. Jānis Rozenfelds raksta, ka “Civillikums kategoriski paģēr lietas nodošanu rokas ķīlas ņēmēja valdījumā”³ (ar valdījumu acīmredzot domājot faktisku valdījumu). Savukārt asoc.prof. Kaspars Balodis norāda uz to, ka jau likuma terminoloģija (rokas ķīla) runā par labu ieķīlātās lietas nodošanai kreditora varā.⁴ Nepastāv šaubas par to, ka Civillikuma normas par rokas ķīlu tika veidotas atbilstoši situācijai, kad parādnieks nodeva ķīlas priekšmetu kreditoram (piemēram, CL 1347., 1348., 1350. p.). Taču ar to vien nepietiek, lai pierādītu likumdevēja gribu izslēgt valdījuma konstitūtu kā rokas ķīlas nodibināšanas alternatīvu formu.