Augstākā tiesa ir saņēmusi no rajona tiesām un apgabaltiesām jautājumus, kādi rodas, izskatot lietas, kas izriet no laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām. Grupējot jautājumus par attiecīgajām problēmām, tiks analizēts to risinājums tiesu praksē. Vairumā gadījumu jautājumi ir saistīti ar konkrēto lietas apstākļu novērtējumu, kas katrā gadījumā būs atšķirīgi. Netiks analizēti jautājumi, uz kuriem atbildes līdzīgās lietās jau var atrast Senāta nolēmumu apkopojumos iepriekšējos gados.

Civillikumā tiek izšķirtas laulāto likumiskās un līgumiskās mantiskās attiecības. Šajā pārskatā aplūkotas laulāto likumiskās mantiskās attiecības, kuras regulētas Civillikuma 89.–110. pantā, bet tikai laulāto kopīgas mantas sadales aspektā. "Laulāto mantisko attiecību jautājums pieder pie vissarežģītākajiem jautājumiem civiltiesībās, jo mantiskās attiecības ne tikai principā pakļaujas laulāto personīgām tiesībām, bet ir arī cieši saistītas ar pašu ģimeni kā sociālu organizāciju" (prof. Dr.iur. V. Sinaiskis, VCL principi un ģimenes tiesības. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1938. gads. Nr. 1, 47. lpp.).

Daļā jautājumu tiek lūgts sniegt pārskatu par kritērijiem, kas būtu ņemami vērā, dalot laulāto kopīgo mantu.

Būtiskākā nozīme laulāto kopīgas mantas sadalē ir Civillikuma 89. un 91. pantam, kuros ietverts laulāto kopīgas mantas un atsevišķas mantas tiesiskais regulējums. Tomēr Civillikumā ir vēl vairākas normas attiecībā uz kritērijiem, kuri ņemami vērā, izšķirot strīdus par laulāto kopīgas mantas sadali.

Civillikuma 109. pants nosaka gadījumus, kad izbeidzas laulāto likumiskās mantiskās attiecības. Šā panta pirmās daļas 3. punkts nosaka, ka šīs attiecības izbeidzas, šķirot laulību vai pastāvot laulībai – pēc viena laulātā pieprasījuma, ja otra laulātā parādi pārsniedz viņa atsevišķās mantas vērtību vai arī viņa rīcības rezultātā manta var ievērojami samazināties vai izputēt.

Kā redzams no tiesu prakses, pamatā laulāto likumiskās mantiskās attiecības tiek izbeigtas, šķirot laulību un ņemot vērā Civilprocesa likuma 238. pantu, kurš nosaka, ka laulāto mantas dalīšana ir izspriežama vienlaikus ar laulības šķiršanu, abi jautājumi tiek skatīti vienlaikus. Šāda nostādne atbilst Civillikuma 77. pantam, kur noteikts, ka laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par bērnu aizgādību, uzturlīdzekļiem, kopīgas mantas sadali utt.

Attiecībā uz kritērijiem, kuri būtu jāņem vērā, dalot laulāto kopīgo mantu, būtiska nozīme ir jau minētā Civillikuma 109. panta trešajai daļai. Tajā noteikts, ka, dalot laulāto kopīgo mantu, ņem vērā visu laulāto mantu, kas nav atzīstama par viena laulātā atsevišķo mantu (91. pants) – kustamās un nekustamās lietas ar visiem piederumiem, kā arī laulāto prasījumus un tiesības. Nozīmīga ir arī Civillikuma 109. panta ceturtā daļa, kura noteic, ka laulāto kopīgā manta dalāma pēc mantojuma dalīšanas kārtības vispārējiem noteikumiem (731. pants un turpmākie panti).

Savukārt 733. pantā noteikts, ka, dalot mantojumu tiesas ceļā, jārīkojas vispār pēc Civillikuma 1075. panta par kopīpašuma dalīšanu, ievērojot arī 734. un turpmākos pantus.

Šajā sakarā ir uzdoti jautājumi par Civillikuma 1075. pantu, proti, vai tiesa pati var izvēlēties dalīšanas veidu, ja nav celta pretprasība.

Atbilde ir ietverta pašā tiesību normā, kura nosaka: ja 1074. pantā norādītā dalīšanas gadījumā kopīpašnieki nevar vienoties par tās veidu, tad tiesa (..) vai nu piespriež katram no kop­īpašniekiem reālās daļas (..), vai atdod visu lietu vienam kopīpašniekam (..), vai noteic lietu pārdot (..), vai arī izšķir jautājumu ar lozi (..).

No minētā izriet, ka tiesa pati izvēlas dalīšanas veidu, neatkarīgi no tā, vai ir vai nav celta pretprasība.

V.T. cēlis prasību pret S.T. par laulības šķiršanu, atbildētāja cēlusi pretprasību, kurā lūdz piedzīt uzturlīdzekļus no prasītāja meitas uzturam, kā arī sadalīt laulības laikā iegūto nekustamo īpašumu – labiekārtotu vienistabas dzīvokli.