Grāmatas mērķis ir noskaidrot esošajos tiesību avotos un tiesu praksē izteiktās galvenās atziņas par sabiedrības līdzdalību teritorijas plānošanā un būvniecībā, kā arī sniegt ieteikumus pastāvošās prakses uzlabošanai. Grāmatā vispārīgi raksturota sabiedriskā līdzdalība, kā arī analizēts Latvijas tiesiskais regulējums un prakse. Lasītājam tiek piedāvāts ieskats tiesību avotos, kas regulē sabiedriskās līdzdalības procesu, un to raksturojums, kā arī īss pārskats par nozīmīgākajiem Satversmes tiesas un Augstākās tiesas spriedumiem šajā jomā. Neapšaubāmi vērtīgs ir ieskats ārvalstu tiesiskajā regulējumā un praksē. Grāmatā sniegts sabiedrības līdzdalības mehānismu izvērtējums Vācijā, Zviedrijā un Igaunijā, kā arī pievienotas plašas informatīvas tabulas par normatīvo regulējumu šajā jomā visās Baltijas jūras valstīs.

Grāmatas autoru vidū ir Latvijā jau labi pazīstami vides tiesību un administratīvā procesa praktiķi – Gatis Litvins ("Providus"), Kristaps Markovskis ("Sabiedrība par atklātību – Delna") un Sandijs Statkus. Vērtīgs papildinājums autoru kolektīvā ir Elizabete fon Rennere (Elisabeth von Renner) – pilsētvides plānotāja no Kaseles (Kassel) Vācijā ar divdesmit gadu pieredzi ar teritorijas plānošanu saistītos projektos.

Pētījumā norādīts, ka sabiedrības līdzdalības mērķis ir sabiedrības efektīva iesaistīšana nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un palīdzības sniegšana pašvaldībai, lai tā pieņemtu taisnīgāko lēmumu. Taču īpaši svarīgi atzīmēt, ka lēmumu tomēr pieņem pašvaldība, nevis sabiedrība. Tāpat autori norādījuši, ka, analizējot sabiedrības izteiktos viedokļus, pašvaldībai tie jāapspriež un taisnīgi jānovērtē. Sabiedrības līdzdalība nav formāls normatīvo aktu noteikumu izpildes pasākums, bet gan process, kura vērtēšanas galvenais kritērijs ir tā efektivitāte.

Vērā ņemams ir autoru secinājums, ka likumos un Ministru kabineta noteikumos minētas tikai sabiedrības līdzdalības minimālās prasības. Pašvaldībām ir tiesības saistošajos noteikumos ietvert plašākas sabiedrības tiesības, lai nodrošinātu efektīvu sabiedrības līdzdalību un panāktu atbilstošu interešu līdzsvarošanu.

Autori ierosina nostiprināt praksi, ka sabiedriskās apspriešanas laikā vienlīdz nozīmīga un svarīga ir gan sabiedrības informēšana, gan uzklausīšana, gan arī tās iesaistīšana lēmumu pieņemšanā. Tāpat tiek uzsvērts, ka nedrīkst samierināties ar sabiedrības pasivitāti kā nemainīgu faktu. Iestādēm esot jāizmanto dažādas metodes, lai ieinteresētu šajos procesos piedalīties arī parasti neaktīvas sabiedrības grupas.

Tāpat pētījumā konstatētas būtiskas problēmas ar sabiedrības tiesību aizsardzības mehānismu. Valstij jārada mehānisms, kādā varētu novērst prettiesisku vietējās pašvaldības bezdarbību gadījumos, kad tā pretēji normatīvo aktu prasībām neizstrādā detālplānojumu. Būvnieku interešu aizsardzībai rosināts arī Būvniecības likumā noteikt, ka administratīvajās tiesās pārsūdzams arī viens no būvniecības procesa starplēmumiem – plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšana, ja trešā persona pamatoti argumentē nepieciešamību rīkot būvniecības ieceres sabiedrisko apspriešanu.

Sevišķi nozīmīgs ir izteiktais ierosinājums administratīvajām tiesām pārvērtēt judikatūras atziņu, ka būvniecību var vērtēt atrauti no teritorijas plānošanas. Autori norāda, ka teritorijas plānošanas tiesību jautājumi nav izvērtējami atrauti no būvniecības tiesību jautājumiem un otrādi.

Grāmatā sniegti arī vairāki priekšlikumi grozījumiem atsevišķos normatīvajos aktos, kas novērstu konstatētās prakses problēmas un uzlabotu sabiedrības līdzdalības īstenošanu.

Jānis Pleps