21. Aprīlis 2009 /NR. 16 (559)
Diskusija
Oficiālās informācijas publiskošana ir valsts pienākums
Jānis Endziņš
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis, juridiskais direktors

1. Informācija pati par sevi ir tikai informācija, tāpēc oficiālu statusu tā var iegūt tikai ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, šāds statuss jāpiešķir ar ārēju normatīvo aktu, otrkārt, tai jābūt iegūtai no normatīvajos aktos noteiktā avota un izsludinātai noteiktajā kārtībā. Šobrīd varam atrast vairāk par 200 normatīvajiem aktiem, kur ir norādīts uz informācijas oficiālo statusu.

No tiesisko seku viedokļa sistematizējot normatīvajos aktos paredzēto publiskojamo oficiālo informāciju, var konstatēt, ka pastāv vairākas oficiālās informācijas grupas:

1) ar publikācijas brīdi rodas vai izbeidzas noteiktas tiesības vai pienākumi (piemēram, Biedrību un nodibinājumu likuma 65. panta trešajā daļā noteiktas biedrības kreditoru tiesības pieteikt savus prasījumus triju mēnešu laikā pēc paziņojuma par biedrības darbības izbeigšanu un tās likvidāciju publicēšanas dienas, ja biedru sapulces lēmumā vai tiesas nolēmumā par biedrības darbības izbeigšanu nav noteikts garāks kreditoru prasījumu pieteikšanas termiņš);

2) ar publikācijas brīdi tiek iegūts vai zaudēts noteikts statuss (piemēram, atbilstoši likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta otrajai daļai objekts iegūst valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu nākamajā dienā pēc attiecīgās informācijas publicēšanas laikrakstā "Latvijas Vēstnesis");

3) ar publikācijas brīdi informācija stājas spēkā un sāk darboties prezumpcija, ka visi ir iepazinušies ar informāciju (piemēram, Komerclikuma 12. panta pirmajā daļā noteikts, ka ieraksti komercreģistrā ir spēkā attiecībā uz trešajām personām ar to izsludināšanas dienu);

4) publikācijas brīdis ir atskaites punkts, no kura aprēķina informācijas stāšanos spēkā (piemēram, likuma "Par pašvaldībām" 45. pantā noteikts, ka Republikas pilsētas dome saistošos noteikumus publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un tie stājas spēkā nākamajā dienā pēc to pilna teksta publicēšanas laikrakstā, ja saistošajos noteikumos nav noteikts vēlāks spēkā stāšanās laiks);

5) informācijas publiskošanai nav tiešu tiesisku seku, vienīgiizpildīts pienākums padarīt informāciju par publiski pieejamu. Tiesību normu izdevējs noteicis publikācijas nepieciešamību, ņemot vērā sabiedrības locekļu intereses tikt informētiem par jautājumiem, kas viņus var skart kā pilsoņus, darbiniekus, nodokļu maksātājus, kreditorus, potenciālos studentus utt. (piemēram, licencēto augstākās izglītības programmu saraksts, vēlēšanu iecirkņu saraksts u. tml.).

2. Raugoties vēsturē, jāsecina, ka oficiālās informācijas izsludināšanai ir bijusi tendence piemēroties pastāvošajām efektīvākajām izsludināšanas iespējām. Sākotnēji oficiālo informāciju izziņoja vietās, kur varēja cerēt uz iespējami lielāko auditoriju – tirgus laukumos un pie baznīcām. Izmaiņas sekoja, parādoties drukas iespējām, un tika radīta labā prakse valstī izveidot oficiālo laikrakstu. Pēdējo gadu desmitu laikā ir radītas modernās tehnoloģijas, kuras informācijas pieejamībai ir radījušas jaunas kvalitatīvas iespējas. Apskatot pasaules praksi, redzams, ka šīs iespējas pārsvarā arī cenšas izmantot. Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka arī mums noteikti šīs iespējas jāizmanto un jānostiprina tieši elektroniski izsludinātās informācijas oficiālais statuss, sekojot Dānijas, Portugāles un Austrijas paraugam.

Jautājums – vai paralēli jāizdod arī papīra versija, manuprāt, ir jāskata caur ekonomikas prizmu.

Informācijas pieejamība šī jautājuma visdažādākajos aspektos ir nozīmīga demokrātiskā valstī, tāpēc būtu jācenšas nodrošināt bezmaksas pieeju oficiālajai informācijai.

3. Oficiālās informācijas pieejamības nodrošināšanā ir jāņem vērā arī vairāki praktiski aspekti, to skaitā: 1) oficiālajai informācijai jābūt skaidri nošķirtai no tādas informācijas, uz kuru nevar droši paļauties, 2) oficiālajai informācijai jābūt viegli atrodamai. Ievērojot minēto, esmu pārliecināts, ka visa oficiālā informācija ir jāizsludina vienuviet. Domāju, ka arī no ekonomiskā viedokļa šis ir visracionālākais risinājums.

4. Nešaubīgi – oficiālās informācijas publiskošana ir valsts pienākums. Deleģēšanas izvērtēšana, manuprāt, ir ne tik daudz juridisks jautājums, cik politiski ekonomisks jautājums. No vienas puses, funkciju deleģēšana privātajam sektoram ir atbalstāma konceptuālā pieeja, no otras puses, funkciju deleģēšanas izvērtēšanā vienmēr ir rūpīgi jāizanalizē visi iespējamie riski un jārada to vadības sistēma.

 

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 21. Aprīlis 2009 /NR. 16 (559)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties