Aizvadītajā nedēļā ANO Cilvēktiesību komiteja pasludināja savu lēmumu lietā Nr. 1621/2007 “Raihman pret Latviju” un nosprieda, ka pieteikuma autora vārda un uzvārda grozīšana oficiālos dokumentos, to atveidojot atbilstoši latviešu valodas prasībām, ir patvaļīga iejaukšanās privātajā dzīvē, kas pārkāpj Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pantu.

ANO Cilvēktiesību komitejas lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Kā vēsta plašsaziņas līdzekļi, Latvijas Republikai uzlikts pienākums novērst pārkāpumu attiecībā uz Leonid Raihman, kā arī īstenot pasākumus (ieskaitot grozījumus likumos), lai līdzīgi pārkāpumi netiktu atkārtoti nākotnē.

ANO Cilvēktiesību komitejas lēmumi formāli nav juridiski saistoši, tiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Tāds pats, kā ļoti daudziem dokumentiem starptautiskajās tiesībās, kuri atspoguļo vēlamos uzvedības standartus un politiskas nākotnes vīzijas, neuzliekot dalībvalstīm konkrētus juridiski saistošus pienākumus.

Taču mēs pret šiem rekomendējošiem dokumentiem allaž esam izturējušies ar dziļu pietāti un cieņu. Dažkārt rekomendāciju tēzēm ir bijusi daudz lielāka nozīme nekā Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām. Kā Satversmes tiesa atzinusi, tad rekomendējošie dokumenti uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus valstīm un ir izmantojami kā autoritatīvs līdzeklis relevanto Satversmes normu satura noskaidrošanai.

Sekojot šai argumentācijai, laikam drīzumā varam gaidīt jaunu Satversmes 96. panta interpretāciju, kas pārskatītu Jutas Mencenas lietā izteiktās judikatūras atziņas par latviešu valodas kā valsts valodas konstitucionālajām funkcijām un tvērumu. Stingrs morāls un politisks pienākums nu ir uzlikts.

Filoloģijas entuziastes piezīme redakcijas slejai: Iesim soli tālāk par ANO Cilvēktiesību komitejas lēmumu lietā Nr. 1621/2007! Turpmāk latviešu valodā lietosim ne vien latīņu alfabētā rakstītus neatveidotus citvalodu personvārdus, protams, bez latviešu valodas galotnēm (piemēram, “Varu pievienoties John Locke, Montesquieu un Desiderius Erasmus Roterodamus atziņām”), bet, veicinot Latvijas integrāciju starptautiskajā apritē, būsim atvērti arī citām rakstības formām (piemēram, “Πλάτων uzskatīja, ka taisnīgi ir katram pildīt savus pienākumus un nejaukties citu lietās” vai “Konstitucionālo tiesību autoritāte אהרן ברק norāda: “Iezīmējot tautas vērtības, sasniedzamos mērķus, saistības un iespējamo attīstību, konstitūcija balstās pagātnē, noteic šodienu un ietiecas nākotnē”).