Pagājušās ceturtdienas Saeimas (ne)balsojums par tiesību zinātņu doktora Andreja Judina kandidatūru uz Augstākās tiesas tiesneša amatu lielai daļai juridiskās sabiedrības bija kā lāsteka uz galvas gājējam Rīgas ielās. Turpinot šo salīdzinājumu: tagad sēžam, notriekti gar zemi slapjā sniegā un ausīs džinkst jautājumi: kā tā var būt, ka lāsteka trāpīja tieši man; kā tā var būt, ka parlaments nenobalsoja tieši par Andreju Judinu?

Viņš ir neapšaubāma krimināltiesību autoritāte, Latvijas Policijas akadēmijā (kur mācījušies ļoti daudzi tiesneši) ievēlēts par asociēto profesoru, šobrīd lasa lekcijas Tiesnešu mācību centrā, piedalās gandrīz visās krimināltiesību nozares likumprojektu darba grupās. Krimināltiesību zinātne Latvijā bez A. Judina līdzšinējā devuma būtu krietni vājāka: “Jurista Vārdā” vien publicēti vairāk nekā 30 viņa raksti. Nesen veiktā pētījumā A. Judina vārds stabili parādījās starp tiem Latvijas tiesību zinātniekiem, uz kuriem savos nolēmumos atsaucas Augstākā tiesa.

Turklāt A. Judinu uz tiesneša amatu aicināja paši tiesneši – tātad viņi bija atzinuši kandidāta profesionālo kvalifikāciju un acīmredzot vēlējās pastiprināt savu korpusu ar atzītu lietpratēju krimināltiesībās.

Ja kandidātam būtu kādi trūkumi, tiem noteikti vajadzēja publiski izskanēt, vēlākais, Saeimas debatēs pirms balsojuma, lai pamatotu likumdevēja negatīvo attieksmi pret cita valsts varas zara – tiesu varas – lēmumu. Tā nenotika. Kāpēc?

Šī situācija jau atkal raisa jautājumu par atklātu balsojumu nepieciešamību, parlamentam apstiprinot amatpersonas. Kaut principā demokrātiskas un brīvas var būt tikai tādas vēlēšanas, kas notiek aizklāti, daži sabiedrībai nesaprotami Saeimas lēmumi liek domāt pretējo.