2011. gada 26. februārī ANO DP pieņēma rezolūciju Nr. 1970(2011), kas ietvēra tādus jautājumus kā uzdot Starptautiskajai krimināltiesai izvērtēt situāciju Lībijā kopš 2011. gada 15. februāra, noteikt ieroču embargo, uzlikt ceļošanas aizliegumu noteiktām personām, iesaldēt aktīvus, izveidot DP komiteju un sniegt humāno palīdzību. Turklāt rezolūcija paredzēja, ka minētā komiteja uzraudzīs Lībijas iestāžu rīcību un pārskatīs noteikto sankciju piemērotību situācijai, t.sk. pastiprinās sankcijas, ja Lībijas rīcība būs pretrunā rezolūcijas prasībām.

Ņemot vērā valsts vadītāja Muamara Kadāfi (Muammar Muhammad al-Gaddafi) agresīvos izteikumus par nemiernieku (opozīcijas) turpmāko likteni (draudot izmantot aviāciju to apspiešanai un izrēķināties ar ikvienu, kas pretosies esošajam režīmam), Rietumu valstis, Arābu Līgas, Islāma Konferences organizācijas ģenerālsekretāra un Āfrikas Savienības atbalstītas, pauda nepieciešamību izveidot lidojumu aizliegumu zonu (no-fly zone) virs Lībijas teritorijas, tomēr uzsvēra, ka šādam aizliegumam ir jābūt ANO DP autorizētam. Vienlaikus ANO DP aizkulisēs runāja par plašāka mandāta pieņemšanu, kas sniegtu lielāku iespēju aizsargāt civiliedzīvotājus.⁴ Tā rezultātā 2011. gada 17. martā ANO DP pieņēma rezolūciju Nr. 1973(2011) (turpmāk –rezolūcija).

Jau pirms operācijas sākuma vairāku valstu pārstāvji uzsvēra, ka spēka lietošana Lībijā nekādā ziņā nebūs jau zināmo konfliktu Afganistānā un Irākā atkārtojums, piezīmējot, ka šis gadījums balstās uz starptautisko tiesību normām un ir guvis izteiktu starptautiskās sabiedrības atbalstu. Tomēr ANO DP par rezolūciju balsoja desmit valstis un piecas atturējās.⁵ Sarežģījumi radās pēc rezolūcijas pieņemšanas, kad sāka dalīties viedokļi par spēka lietošanas mērķiem, spēku vadību, kontroli un misijas uzdevumu kopumā.