Ikdienā esam pieraduši apzināties, ka tiesības veido saprātīgas un loģiski izskaidrojamas normas. Arī tiesību teorijas grāmatās daudzi paragrāfi veltīti tiesību taisnīgumam un sabiedrības interešu nodrošināšanai ar tiesību palīdzību.

Tomēr gana bieži veidojas situācijas, kad kāda atsevišķa noregulējuma jēga šķiet dīvaina vai neloģiska. Te gan vērojams paradokss, ka attiecīgo normu dīvainības pamana tikai apkārtējie. Tiem, kam ar šo normu palīdzību tiek piešķirtas zināmas tiesības vai papildu aizsardzība, tas liekas pilnīgi pieņemams un pat fundamentāli nepieciešams.

Latvijas Satversmes sapulce, gatavojot Satversmes II daļu, bija plānojusi tajā ietvert konstitucionālu deklarāciju, ka Latvijā ir atceltas kārtu un muižniecības privilēģijas. Šāda norma šķiet arhaiska un vērsta uz tālaika situācijas korekciju. Tomēr arī demokrātiskā tiesiskā valstī jāraugās, lai faktiski neizveidojas jaunas kārtas ar nepamatotām privilēģijām.

Nebeidzamajās ekonomiskās krīzes diskusijās uzzinājām, kādu īpašu starptautisko un konstitucionālo aizsardzību bauda tiesnešu un nacionālo banku darbinieku atalgojums un sociālās garantijas. Aizvadītajā nedēļā atkal sabiedrības uzmanību piesaistīja Saeimas deputātu imunitātes jautājumi.

Nenoliedzami, gan tiesu varas un nacionālo banku neatkarība, gan tautas priekšstāvju aizsardzība pret iespējamu izpildvaras patvaļu ir konstitucionāla vērtība. Tāpat nevar noliegt šo principu svarīgo nozīmi demokrātiskas tiesiskas valsts funkcionēšanā. Tomēr paliek jautājums par principu piemērošanas praksi, proti, vai tas, kā mēs izprotam un piemērojam šos principus, patiesībā nemazina to vērtību.