7. Jūnijs 2011 /NR. 23 (670)
Diskusija
Saeimas atlaišana: Satversme un neskaidrie jautājumi
19
Vērtē un komentē tiesību eksperti

Valsts prezidenta 2011. gada 28. maija rīkojums Nr. 2 raisījis daudzas un dažādas ekspertu diskusijas par Satversmes 48. panta piemērošanu un iespējamiem procedūras sarežģījumiem. Tā kā Valsts prezidents pirmo reizi izšķīries piemērot Satversmes 48. pantu, šajos apstākļos ļoti nepieciešams tiesību zinātnieku vērtējums un situācijas vērtējums. Atzinīgi vērtējama Rīgas pils iniciatīva, nākot klajā ar juridisku skaidrojumu par Valsts prezidenta ierosinājuma sekām.

Tajā pašā laikā vēl joprojām ir pietiekami daudz neskaidru vai dažādi traktējamu jautājumu, uz kuriem ir nepieciešamas atbildes. Arī "Jurista Vārds" iesaistās šajā diskusijā, piedāvājot atzītu ekspertu domas par dažādiem notikumu attīstības scenārijiem. Ceram, ka lasītājam šī viedokļu apmaiņa būs noderīga ceļa karte sarežģītajos Saeimas atlaišanas jautājumos. Jāuzsver, ka eksperti savus viedokļus pauda, nezinot Saeimas 2. jūnija balsojuma par Valsts prezidentu rezultātus.

 

 

 

"Jurista Vārda" diskusijā piedalās:

• prof. Dr.iur. Ringolds Balodis, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras vadītājs;

• Dr.iur. Mārtiņš Paparinskis, zvērināts advokāts (Oksfordas universitāte, ZAB "Sorainen");

• Mg.iur. Aleksejs Dimitrovs, Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas padomnieks pamattiesību, tieslietu un iekšlietu jomā;

• Mg.iur. Arvīds Dravnieks, Publisko tiesību institūta direktors;

• Dr.iur. Mārtiņš Mits, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors;

• Dr.iur. Annija Kārkliņa, LU Juridiskās fakultātes docente;

• Mg.iur. Edgars Pastars, Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks;

• Mg.iur. Inga Bite, Orhūsas universitātes doktorante;

• Mg.iur. (cum laude) Edvīns Danovskis, LU Juridiskās fakultātes lektors, doktorants, jurists zvērinātu advokātu birojā "Raidla, Lejiņš & Norcous";

• Mg.iur. Iveta Kažoka, sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece;

• Mg.iur. Gatis Litvins, Orhūsas universitātes doktorants.

 

1. Vai Valsts prezidents Saeimas atlaišanu ir ierosinājis atbilstoši Satversmei? Vai pastāv juridiski priekšnoteikumi 10. Saeimas atlaišanai?

 

R. Balodis. Vispirms gribētu paust nelielas pārdomas par parlamenta atlaišanu kā ārstējošu rezerves līdzekli tautvaldības nodrošināšanai. Proti, Saeimas atlaišanas procedūra ir uzsākta un politiķi, apzinoties tautas zemo uzticību parlamentam, jau samierinājušies ar nākamo atlaišanu un uzsāk priekšvēlēšanas kampaņas retoriku. Kā savulaik trāpīgi ir izteicies vācu demokrātijas pamatlicējs kanclers fon Bismarks, parlamenta atlaišana dažkārt esot "visnotaļ ārstējošs līdzeklis, šķiet, pats labākais, ar kura palīdzību var atjaunot veselīgu asinsriti".1 Tātad parlamenta atlaišana ir jāuzlūko kā līdzeklis, kam jānodrošina tautas iesaistīšana valsts pārvaldē jeb tautvaldība. Konkrētās konstitucionālās procedūras esence slēpjas unikālā iespējā suverenitātes īpašniekam – tautai nodot izlemt par savu priekšstāvju uzticamību vai neuzticamību. Kā pamatoti savā 2008. gada 30. aprīļa atzinumā norādījusi Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija: priekšlaicīgas vēlēšanas domātas ārkārtas situācijas risināšanai. Tas ir vienīgi rezerves līdzeklis, ja ar citiem līdzekļiem nav iespējams panākt vēlamo rezultātu.2 Tā sacīt, ja visi līdzekļi ir izmēģināti, tad parlaments tiek atlaists, lai tauta ievēlētu citu parlamentu, kurš uzsāktu savu darbu ar jaunu deleģējumu un mandātu.

Savukārt, ja pievēršamies diskusijas pirmajam jautājumam, – skatot 2011. gada 28. maija Latvijas Valsts prezidenta rīkojumu Nr. 2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu un Valsts prezidenta rakstu Centrālajai vēlēšanu komisijai Nr. 206, jāsecina, ka tas ir lakonisks. Pamatojumu, kāpēc Valsts prezidents šādu lēmumu pieņēmis, Satversme neprasa.

Tā kā konstitucionālām institūcijām, tātad arī Valsts prezidentam, nav savu interešu3 un viņš vispār varēja nepamatot savu lēmumu, skaidrojums tomēr tiek dots. Valsts prezidents, publiski paziņojot par savu lēmumu, ir centies tautai skaidrot, kāpēc viņš Saeimu rosina atlaist. Prezidenta paziņojumā var saskatīt pārmetumu parlamentam par varas dalīšanas principa neievērošanu, jo parlaments sistemātiski ignorē tiesu varu. Vēl ir politiski paziņojumi par gala darīšanu šauras personu grupas patvaļai, lai tautas nauda nenogultu ofšoru firmu kontos u.c.4

No procesuālā viedokļa viss izskatās nevainojami, jo jāatzīst: ja Satversmē nav nekādu priekšnoteikumu, tad nav iespējama arī to neievērošana no Valsts prezidenta puses. Patiešām Satversmē nav noteikti arī termiņa ierobežojumi, kā tas ir Satversmes 14. pantā. Atskatoties tuvākā pagātnē, varam konstatēt, ka ir bijis neveiksmīgs mēģinājums Satversmes 14. pantā noteikto ierobežojumu (liegt rosināt atlaist Saeimu pusgadu pirms Valsts prezidenta pilnvaru beigām) paredzēt arī Satversmes 48. pantā. Manuprāt, būtu tikai loģiski šādu termiņu attiecināt, ne tikai tautai rosinot nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, bet arī to rosinot Valsts prezidentam. Tas būtu pamatoti un novērstu pārmetumus par iespējamu impulsīvu rīcību, kā tas ir pašreiz, kad vien dažas dienas pirms sava termiņa beigām Valsts prezidents ir rosinājis atlaist parlamentu.

Juridiskas pretrunas Valsts prezidenta rīcībā nevar konstatēt. Morālas dabas pārdomas, protams, nāk prātā, jo Valsts prezidents savu pārvēlēšanu uz otro termiņu ir uzticējis parlamentam, kuru uzskata par necienīgu turpināt darbu.

Palūkojoties pagātnē, varam secināt, ka sākotnēji Satversmes regulējumā Valsts prezidentam tika paredzētas tiesības Saeimu atlaist, nevis tikai rosināt atlaist.5 Tiesa, jāpiebilst, ka šādas tiesības bija paredzētas tautas vēlētam prezidentam un Saeimas pilnvaras patiesi bija ierobežotas, un šai krīzes situācijā Valsts prezidents varēja dominēt. Diemžēl pēdējā, trešajā, lasījumā Satversmes sapulcē atteicās no tautas vēlēta prezidenta un normas tika pagrozītas pašreizējā veidolā. Latvijas valsts galva tika padarīts par parlamenta ķīlnieku, kura iespējas ietekmēt likumdevējvaru atzīstamas par ļoti ierobežotām. Šādas pārmaiņas notikušas pēdējā brīdī, un ir skaidrs, ka Satversmes tēviem tas bija politisks kompromiss, nevis izsvērti veidots mehānisms. No tā secināms, ka, ņemot vērā Satversmes regulējuma nepilnības, kas atklājas esošajā momentā, ir jādomā, kā to uzlabot. Valdis Zatlers konkrētajā situācijā ir uzskatāms par Valsts prezidentu, kas maksimāli ir saasinājis diskusiju par Valsts prezidenta lomu un pilnvarām.

 

M. Paparinskis. Valsts prezidenta tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu tekstuāli skopā formā ir ietverta Satversmes 48. panta pirmajā teikumā: "Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu." Šis regulējums neprasa īpašu formalitāšu ievērošanu. Pirmsšķietami Saeimas atlaišanu ierosinājusī persona ir "Valsts Prezidents" Satversmes izpratnē, paziņojums sabiedriskajā televīzijā izpilda prasību "ierosināt" un paziņojuma saturs, kopskatā ar tiešo atsauci uz Satversmes 48. pantu, ir vērsts uz "Saeimas atlaišanu". Satversmes 48. pants plašāk neregulē "tiesība[s]" izmantošanas kārtību un iemeslus, un, ņemot vērā ierosinājuma ekskluzīvi iniciējošo lomu tiesību normas piemērošanā, ir pārliecinošāk uzskatīt, ka pastāv pilnīga rīcības brīvība šīs tiesības izmantošanā. Pirmsšķietami visas Satversmes prasības ir izpildītas.

Tajā pašā laikā varētu iedomāties divus argumentus, kādēļ Saeimas atlaišanas ierosinājums varētu neatbilst Satversmei: pirmkārt, tiesības izmantošanas iemesla dēļ; otrkārt, tiesības izmantošanas brīža dēļ.

Par pirmo argumentu – šķiet būtiski, ka Satversmes 48. pantā ietvertā tiesība neparedz nosakošus kritērijus tās izmantošanai. Daļa no Valsts prezidenta tiesībām ir šādi nosacītas: "tiesība spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus" Satversmes 44. pantā; "tiesība apžēlot noziedzniekus [Šo tiesību izmantošanas apjomu un kārtību nosaka likums]" Satversmes 45. pantā. Citas Valsts prezidenta tiesības ir izteiktas līdzīgi nenosacītā formā: "tiesība sasaukt un vadīt ārkārtējas Ministru kabineta sēdes" Satversmes 46. pantā, "likuma ierosināšanas tiesība" Satversmes 47. pantā un, no pretējās perspektīvas, – tiesība aicināt personu sastādīt Ministru kabinetu Satversmes 56. pantā. No sistēmiskās interpretācijas viedokļa, Saeimas atlaišanas ierosināšanas tiesība šķiet līdzīga likuma ierosināšanas un Ministru kabineta sastādītāja aicināšanas tiesībām: tā tikai iniciē procesu (vienalga kādu – labu, sliktu, gudru vai muļķīgu – motīvu vadībā), kura rezultāts tiek pieņemts politiska lēmuma formā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
19 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
nesapraša
10. Jūnijs 2011 / 10:13
0
ATBILDĒT
Es gan drīzāk sliecos piekrist advokātam Tihonovam. Tiesību normas ir jātulko arī sistēmiski, pēc to jēgas. Bet arī neskatoties uz šo likumā noteikto kārtību,kurai formāli it kā atbilst prezidenta rīcība - vai var uzskatīt, ka arī pēc būtības viss ir vislabākajā kārtībā? Man gan šķiet,ka nē. Nu nav arī jēdzīgi atlaist Saeimu, kura nostrādājusi tikai pusgadu? Tas patiesi ir absurds precedents.

Arī Saeimas atlaišanas ierosināšanas iemesli konkrētajā gadījumā ir vairāk nekā apšaubāmi. Šķiet, ka tā tomēr ir apzināta spēle uz pūli, sapotot, ka tas ies cauri. Nu nedrīkst rosināt atlaist Saeimu tikai tāpēc, ka tā nav nobalsojusi kādā, pie tam būtībā pavisam nenozīmīgā jautājumā (kratīšana pie viena deputāta, nu jā, un dažu amatpersonu neapstiprināšanā amatos), tā kā grib daži citi. Kur mēs nonāksim, ja šādu iemslu dēļ tiks rosinātas Saeimu atlaišanas? Beigu beigās tā ir Saeimas prerogatīva- tai nav obligāti jālemj kādā jautājumā pozitīvi.

Manuprāt, īpaši nozīmīgi prezidenta rīkojuma izvērtēšanas sakarā ir šādi apstākļi : 1) prezidenta rīkojums tika paziņots tikai dažas dienas pirms prezidenta pārvēlēšanas, 2) acīmrezami iztrūka loģisks nākamais prezidenta solis, kas bija jāsper vienlaikus ar šī rīkojuma paziņošanu - savas kandidatūras atsaukšana prezidnta amatam uz nākamu termiņu. Nu nav ne loģiski ne arī ētiski griezties pie parlamenta, kuram tu esi izteicis neuzticību, ar lūgumu aptiprināt prezidenta amatā.

Bet svarīgākais tomēr visā šajā epopejā ir tas, ka šis gadījums acīmredzami disionē ar citu jautājumu pēc būtības - kur prezidents bija ar savām autoritatīvajām iniciatīvām iepriekš šos 4 gadus, t.sk. kad tika lemti tiešām visai tautai būtiski jautājumi, piem. Parex jautājums, pensijas, algas, nodokļi?

:)
9. Jūnijs 2011 / 14:15
0
ATBILDĒT
Tu tiešām domā, ka VP kanceleja un V.Z. būtu pieņēmis šādu lēmumu bez Kusiņa "akcepta"? Naivais Tu :).
Voldemārs
9. Jūnijs 2011 / 13:48
0
ATBILDĒT
Žēl, ka netika paprasīts Kusiņam vai Plepam par to, vai Prezidents drīkstēja izvairīties no 50.pantā paredzētās atlaišanas iespējas.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 16
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties