Aprakstītajā problēmā saplūst divas, parasti ļoti nesaistītas, tiesību sistēmas, proti, Eiropas Padomes reģionālās cilvēktiesības un konkurences tiesības no procesuālā aspekta. Šī problēma juridiskajā zinātnē un arī praksē ir kļuvusi aktuāla, kā arī vairāku faktoru dēļ izraisījusi diskusijas doktrīnā.

Pirmkārt, līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos 2009. gadā juridisku spēku ir ieguvusi Eiropas Pamattiesību harta (turpmāk – Harta), kas garantē tiesības uz taisnīgu tiesu Eiropas Pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECTK vai Konvencija) izpratnē, kā arī noteikts, ka Eiropas Savienībai (turpmāk – ES vai Savienība) pievienojas ECTK, liekot maksimāli harmonizēt pamattiesību aizsardzību abās sistēmās un veicināt to ievērošanu ES līmenī.

Otrkārt, pakāpeniski paplašinot kriminālas apsūdzības jēdzienu ECTK izpratnē, kā arī diferencējot ECTK 6. panta sniegto garantiju stingrību pret dažādiem pārkāpumiem, ir attīstījusies Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūra.

Treškārt, paralēli pamattiesību, it īpaši ECT, augošajai nozīmei ES, arī ES Komisijas (turpmāk – Komisija) prakse ir attīstījusies, būtiski palielinot uzņēmumiem piemērotos sodus. Piemēram, 1,02 miljardi eiro uzņēmumam Intel¹ vai 1,4 miljardi eiro Car Glass kartelim² ar četriem uzņēmumiem.³ Šādus sodus var pielīdzināt kriminālsodiem ECTK izpratnē, kas novedis pie to faktiskās kriminalizēšanas, bet vienlaikus Komisiju, ECTK izpratnē, nevar uzskatīt par neatkarīgu un objektīvu tiesu, kurai būtu tiesības noteikt apsūdzības pamatotību krimināllietā pirmajā instancē. Šeit atkal jāņem vērā ECT izņēmumi no šī pamatprincipa.

Starptautiskā tirdzniecības kamera⁴ ir asi nosodījusi Komisijas konkurences procedūras neatbilstību ECTK garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo Komisija neatbilst neatkarīgas un objektīvas tiesas jēdzienam. Tāpat Starptautiskā tirdzniecības kamera ir ieteikusi izveidot neatkarīgu lēmumu pieņemšanas procedūru Komisijā.⁵ OECD⁶ ir secinājusi, ka Komisijas procedūra neatbilst pamattiesību garantijām, kas nepieciešamas kriminālprocesā.⁷ Arī plašsaziņas līdzekļos ir izskanējušas bažas par Komisijas procedūras atbilstību pamattiesībām.⁸

Latvijā šī tēma varētu nešķist pārāk aktuāla, jo reti kurš uzņēmums ar ES iekšējā tirgus nozīmību varētu pārkāpt konkurences tiesības, lai tieši Komisija izskatītu šo gadījumu. Tomēr nesenās Komisijas aktivitātes, veicot pārbaudes AS "Latvijas Dzelzceļš"⁹ un AS "Latvijas Gāze"¹⁰, pierāda pretējo – arī Latvijas uzņēmuma pārkāpumiem varētu būt pietiekams mērogs, lai tos, ja ne skatītu, tad vismaz izmeklētu ES Komisija.

Secinājumus par tiesībām uz taisnīgu tiesu varētu efektīvi piemērot arī attiecībā uz nacionālajām konkurences institūcijām, izvērtējot, vai šajās procedūrās ir pietiekamas garantijas, lai tiktu ievērotas tiesības uz taisnīgu tiesu. Nesenās Konkurences padomes aktivitātes parāda, ka arī nacionālajā līmenī var tikt piemēroti samērā lieli sodi. Kā jaunākos gadījumus var minēt – 150 tūkstoši latu sods uzņēmumam RIMI¹¹ un 7,7 miljoni latu sods Swedbank, un pieci miljoni latu Citadele bankai.¹²

Analizētā tēma nav daudz pētīta, un varbūt šī situācija skaidrojama ar to, ka ECT praksē iekļautie secinājumi ir diezgan abstrakti un plaši interpretējami, tādēļ nav skaidrs, kā ECT konkretizēs savu praksi nākotnē. Šī gada RR Alliance konkurences tiesību seminārā Uģis Zeltiņš uzstājās ar prezentāciju, kurā norādīja uz problēmām Eiropas Komisijas konkurences procedūrā un uz procedūras neatbilstību ECTK 6.