Tiesas secinājums, ka iestāde ir likvidēta, bet tās tiesības un saistības ir pārņēmusi cita iestāde, neatbilst likvidācijas institūta būtībai un ir radījis būtisku pretrunu, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. Likvidētās iestādes pārvaldes uzdevumu nodošana citai/citām iestādei/iestādēm atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 15. pantam un nedod pamatu apšaubīt pašu likvidācijas faktu.

Nenošķirot likvidācijas un reorganizācijas procedūras, tiesa nepamatoti piemērojusi Darba likuma 117. panta otrās daļas normu, kas situācijā, kad iestāde likvidēta, nav piemērojama. Iestādes kā darba devēja likvidācija ir pamats darba līguma uzteikumam pēc Darba likuma 101. panta pirmās daļas 10. punkta.

Darba likuma 127. panta pirmajā daļā un Civilprocesa likuma 205. panta pirmajā daļā paredzētās tiesas tiesības noteikt sprieduma tūlītēju izpildi pilnīgi vai tā noteiktā daļā ir izņēmums no Civilprocesa likuma 203. panta piektajā daļā un 204. panta pirmajā daļā noteiktās vispārējās kārtības, kas paredz, ka spriedumu izpilda pēc tā stāšanās likumīgā spēkā.

Spriedumam daļā par tā tūlītēju izpildi jāatbilst Civilprocesa likuma 193. panta piektajai daļai un ir jābūt motivētam.

No likuma normas jēgas izriet, ka, nosakot sprieduma tūlītēju izpildi, tiesai ir jākonstatē īpaši apstākļi, kuri attiecas uz prasītāju un kuru dēļ nepieciešama un pieļaujama sprieduma tūlītēja izpilde.

Tā kā tiesa lūgumu par sprieduma tūlītēju izpildi, kā tas izriet no Darba likuma 127. panta pirmās daļas un Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas, var vispār noraidīt, ievērojot konkrētos apstākļus un darbinieka tiesības un aizsargājamās intereses, tiesai ir tiesības lūgumu apmierināt arī daļā, kā tas tieši noteikts Civilprocesa likuma 205. panta pirmajā daļā, kas nozīmē, ka sprieduma tūlītēju izpildi par vidējās izpeļņas piedziņu sakarā ar darba piespiedu kavējumu var attiecināt uz noteiktas konkrētas naudas summas piedziņu, kas nepieciešama prasītāja neatliekamāko vajadzību apmierināšanai.