24. Aprīlis 2012 /NR. 17/18 (716/717)
Skaidrojumi. Viedokļi
Daži jautājumi par kasācijas instances kompetenci
Aldis Laviņš
Augstākās tiesas Civillietu departamenta senators 

Rakstā uzmanība vērsta uz vairākiem jautājumiem, par kuriem laiku pa laikam praksē rodas lielākas vai mazākas diskusijas. Civilprocesa likuma 474. pants, kas nosaka kasācijas instances tiesības, samērā detalizēti paredz iespējamos nolēmumu veidus, kādus, izskatot lietu kasācijas kārtībā, var pieņemt Senāts.

1. Piemērojot minētā panta 1. punktu, kas nosaka tiesības atstāt spriedumu negrozītu, bet sūdzību noraidīt, kasācijas instances kompetences kontekstā neskaidrības parasti nerodas, ja vien neskaitām gadījumus, kad lietas dalībnieka pārstāvis, kurš aizstāvējies pret iesniegto kasācijas sūdzību, Senātam iesniedzis kvīti par izdevumiem advokāta palīdzības samaksai un lūdzis minētos izdevumus piedzīt no kasācijas sūdzības iesniedzēja.

Ja Senāts kādā daļā spriedumu atceļ, jautājumi par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu nerodas, jo, izskatot lietu no jauna atceltajā daļā, tiesai, nosakot tiesāšanās izdevumu atlīdzību pusēm, ir jāņem vērā arī kasācijas instancē radušies izdevumi. Neskaidrības rodas gadījumā, ja Senāts pārsūdzēto spriedumu atstāj negrozītu un pusei, kurai labvēlīgais tiesas spriedums atstāts negrozīts, ir radušies ar lietas vešanu saistīti izdevumi, piemēram, puse ir algojusi zvērinātu advokātu, lai sagatavotu paskaidrojumus par kasācijas sūdzību un piedalītos Senāta sēdē. Ne Civilprocesa likuma 474. pantā, ne arī kādā citā kasācijas tiesvedību regulējošajā normā nekas nav teikts par Senāta tiesībām izlemt jautājumu par kasācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzību pusēm. Kā liecina manis pārbaudītie Senāta nolēmumi, nevienā no tiem nav risināts jautājums par kasācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu pusēm.

Apstāklis, ka Civilprocesa likumā nav tiesiskā regulējuma par kasācijas instancē radušos izdevumu atlīdzināšanu, var būt pamats secinājumam, ka šāda jautājuma izlemšana neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē. Šādu viedokli varētu uzturēt spēkā, ja būtu paredzēts cits mehānisms, kādā atlīdzināmi norādītie izdevumi. Tomēr, ņemot vērā Senāta atziņas,1 ka materiālo tiesību normas nav piemērojamas strīdos par procesuālo izdevumu atlīdzību, kas radušies, pusei pilnvarojot pārstāvi lietas vešanai, secināms, ka atsevišķā tiesvedības procesā nav paredzēts risināt jautājumu par procesuālo izdevumu atlīdzināšanu, kas nozīmē, ka cita mehānisma minēto izdevumu atlīdzināšanai nav.

Lietas dalībnieks, kuram radušies procesuālie izdevumi, katrā ziņā ir ieinteresēts tos saņemt no pretējās puses, kas nepamatoti iniciējusi tiesvedības procesu kasācijas instances tiesā. Tas, ka minētie izdevumi būtu atlīdzināmi, izriet no Civilprocesa likuma ceturtajā nodaļā ietvertā principa – zaudējusī puse atlīdzina pretējai pusei ar lietas vešanu saistītos izdevumus.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties