Transportlīdzekļa vadītājs (KL 260. p.)

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments (turpmāk – Senāts) lietā Nr. SKK-415/10 risinājis jautājumu, vai transportlīdzekļa vadīšanā mācāmā persona ir persona, kas vada transportlīdzekli.

Atbildot uz šo jautājumu, Senāts sniedza noraidošu atbildi: “Likumdevējs apmācāmai personai piešķīris īpašu statusu. Likumdošanā jautājums par transportlīdzekļa vadītāja apmācību regulēts ierobežoti, t.i., Ceļu satiksmes likuma 22. pantā un Ceļu satiksmes noteikumu 21. nodaļā. No minētā regulējuma secināms: apmācības laikā, neskatoties uz to, ka fiziski transportlīdzekli vada apmācāmais, par transportlīdzekļa vadītāju atzīts apmācītājs. KL 260. panta subjekts ir speciālais subjekts, un, ņemot vērā, ka šī norma ir blanketa, subjekts noteikts citā likumā – Ceļu satiksmes likumā. Minētais likums nosaka izņēmumu, kurā “reālais transportlīdzekļa vadītājs” nav “transportlīdzekļa vadītājs”, t.i., gadījumos, kad notiek transportlīdzekļa vadīšanas apmācība. Šajā gadījumā atbildības nasta pārnesta uz apmācītāju un mācāmais zaudē KL 260. panta subjekta statusu.”²

Tā kā KL 260. pants ir blanketa norma, nenoliedzami, būtiska nozīme ir speciālo normatīvo aktu interpretācijai. Tomēr Senāta secinājums ir diskutabls, jo normatīvo aktu burtiskais teksts neparedz atbildības nastas pārnešanu uz apmācītāju, bet, piemērojot citas interpretācijas metodes, var izdarīt secinājumu, kas ir pretējs lēmumā paustajam.

Iemesls, kāpēc pirmšķietami var likties, ka mācāmajai personai nav jāatbild kā transportlīdzekļa vadītājam, ir tās salīdzinoši mazāka pieredze. Tomēr, kā tiks pamatots turpmāk, tik kardināla pieeja nav nedz nepieciešama mācāmās personas interesēs, nedz vēlama no ceļu satiksmes drošības viedokļa.

Ceļu satiksmes likuma (turpmāk – CSL) 1. panta 28. punkts uz inkriminētā noziedzīgā nodarījuma brīdi³ noteica, ka transportlīdzekļa vadītājs ir fiziskā persona, kas vada transportlīdzekli, tai skaitā vadīšanas iemaņu pārbaudes laikā, kura notiek normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, vai apmāca vadīt transportlīdzekli personu, kurai nav atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesību. Šis jēdziens uz personu, kura vadījusi transportlīdzekli, attiecas līdz tam brīdim, kad šo transportlīdzekli sāk vadīt cita persona.

Tātad personu uzskaitījums, kuras atzīstamas par transportlīdzekļa vadītāju, nav pilnīgs. Par to liecina gan pirms personu uzskaitījuma lietotais vārds “tai skaitā”, gan tiesību normas otrais teikums.

To, ka par transportlīdzekļa vadītāju var atzīt mācāmo personu, papildus pamatojams ar tiesību normu sistēmisko un teleoloģisko interpretācijas metodi.

Ceļu satiksmes noteikumu (turpmāk – CSN) 39.7. apakšpunkts aizliedz nodot transportlīdzekli vadīt personai, kurai nav klāt atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadītāja apliecības, izņemot mācību braucienus saskaņā ar šo noteikumu 215. punktu. Tātad šo noteikumu izpratnē arī mācāmā persona vada transportlīdzekli.

CSN 215. punkts nosaka, ka mācāmajai personai jāzina un jāievēro šo noteikumu prasības. Lai gan šeit minēts tikai pienākums zināt un ievērot noteikumus, bet nekas nav teikts par atbildību, tomēr tā ir būtiska pazīme tam, ka mācāmā persona nav atbrīvojama no atbildības.

Ceļu satiksmes drošība nebūtu nodrošināta, ja pietiekami apmācīta persona, kuras pienākums ir ievērot CSN, tos varētu nesodīti pārkāpt. CSN var pārkāpt gan tīši, gan aiz neuzmanības. Jo īpaši tad, ja CSN pārkāpti tīši, mācāmās personas atbrīvošanai no atbildības zūd jebkāds racionāls pamats. Konsekventi piemērojot Senāta tēzi, būtu jāatzīst, ka mācāmā persona nav sodāma arī par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā.⁴

Cita lieta, ka pieredzes trūkuma dēļ mācāmā persona tehniski nevar pārvaldīt transportlīdzekli tik labi, kā pieredzējis autovadītājs. Taču šis pieredzes trūkums, ja radītas kaitīgās sekas, jāņem vērā, vērtējot, vai personai bija iespējams tās novērst. Ja sekas nebija novēršamas, persona nav vainojama. Tomēr šeit jāievēro sekojošais: ja mācāmā persona ir nepietiekami izglītota, ar nelielu pieredzi, tai jāizvairās no komplicētām ceļu satiksmes situācijām. Nerīkojoties šādi, mācāmā persona neievēro nepieciešamo rūpību, ko tai, neraugoties uz zināšanu un pieredzes trūkumu, ir pienākums ievērot.⁵

Tātad nav racionāla pamata tam, lai mācāmā persona automātiski tiktu atbrīvota no atbildības par jebkuru tīšu vai aiz neuzmanības izdarītu CSN pārkāpumu.

Turklāt, lai atzītu, ka noticis mācību brauciens CSN izpratnē, nepieciešams konstatēt virkni nosacījumu, piemēram, braukšanas mācību atļaujas esamību (211. p.), pareizi novietotu pazīšanas zīmi (216. p.), faktu, ka apmācītājam ir atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ar vismaz 3 gadu vadīšanas stāžu (210. p.).⁶ Tiklīdz kāds no šiem nosacījumiem iztrūkst, faktiski mācāmā persona juridiski vairs nav mācāmā persona. Šādu personu nav šķēršļu atzīt par transportlīdzekļa vadītāju CSL izpratnē, jo, Senāta ieskatā, tieši mācāmās personas statuss to atbrīvo no atbildības. Tātad, atkrītot šim statusam, persona kļūtu atbildīga par CSN ievērošanu tikai tāpēc, ka nav ievērots kāds no nosacījumiem, kas raksturo mācību braucienu. Tomēr šādam formālam kritērijam nav nekā kopīga ar mācāmās personas pieredzes trūkumu, kas varētu būt galvenais arguments, ar kuru pamatojama atbildības ierobežošana.

Tātad mācāmā persona būtu uzskatāma par personu, kas vada transportlīdzekli CSL izpratnē.