Latvija ir sociāli atbildīga valsts, un šis virsprincips izriet no Satversmes 1. panta un ir atzīts Satversmes 107., 109., 111. un 112. pantā un Satversmes tiesas judikatūrā. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, valsts pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir izlīdzināt sabiedrībā būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu, kā minimumu garantējot jebkuram cilvēkam elementāru izdzīvošanu, kas ietver nepieciešamo pārtiku, apģērbu, pajumti, medicīnisko palīdzību, pamatizglītības nodrošināšanu.

Šonedēļ plašu rezonansi ieguva pētījums par Latvijas skaudro realitāti. Latvija ir galējību zeme, kurā ir lielākā ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā starp turīgāko un trūcīgāko sabiedrības daļu. 90% Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 lati, turpretim vienam visturīgākajam sabiedrības procentam – 3019 lati jeb septiņreiz vairāk. Pabalstu un nodokļu sistēma ir izdevīga turīgākajiem. Ik gadu nabadzības riska indekss palielinās. Turklāt 42% bērnu dzīvo zem nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa.

Tādējādi, salīdzinot teorētisko un praktisko pusi, jāsecina, ka Latvija kā sociāli atbildīga valsts ir iluzora fikcija, bet nevis reālitāte. Atšķirība starp teoriju un praksi ir tik liela, ka liek apšaubīt to, vai valsts vispār apzinās vienu no savas identitātes sastāvdaļām.

Valsts un sabiedrības lielākā vērtība ir ne tikai vienkārši eksistējošs cilvēks, bet tāds cilvēks, kas dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi. Demokrātiskas un tiesiskas valsts ilgtspējas garants ir cilvēks, kura ikdienas uzdevums nav tikai cīņa par personisko izdzīvošanu, bet arī spēja atvēlēt spēkus līdzdarbībai valsts lietu kārtošanā.

Tomēr sociāli atbildīga valsts nenozīmē tikai valsts pienākumus un iedzīvotāju tiesības. Tā pieprasa arī pašu iedzīvotāju līdzdalību un sociāli atbildīgu rīcību. Tāpēc sociāli atbildīgai jābūt ne tikai valstij, bet arī sabiedrībai. Ikvienam jāuzņemas kolektīvā atbildība par līdzcilvēkiem un labvēlīgas apkārtējās vides veidošanos. Valsts neizdarīs visu, valsts nepaspēs visu, valsts nezinās visu.

Veidot tiešu sadarbību starp ikvienu sabiedrības locekli un inovatīvi rast kopīgus risinājumus sociālām problēmām var, piemēram, ar sociālo uzņēmējdarbību. Sociālo uzņēmumu misija ir pozitīvi ietekmēt cilvēku dzīves, nevis tikai skaitīt nopelnīto naudu. Tā nav tradicionālā izpratnē ne komercdarbība, ne labdarība, bet veids, kā ar komercdarbības palīdzību, atsakoties no personīgām interesēm, vienlaikus gūt peļņu un risināt sociālas problēmas.

Cilvēku savstarpējās attiecībās jāvalda solidaritātei, ne tikai izveidojot valsti, bet arī turpmāk to pārvaldot.