28. Maijs 2013 /NR. 21 (772)
Skaidrojumi. Viedokļi
Kriminālatbildība par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu
3
Mg.iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors 

Rakstā apskatīti galvenie jautājumi par 319. pantā paredzētā nozieguma objektīvās puses pazīmi "neizdara darbības, kuras valsts amatpersonai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara". Rakstā arī pamatots, kāpēc uzskats, ka šis noziegums var izpausties tikai bezdarbības formā, ir kļūdains. Lai pamatotu šo viedokli, rakstā analizēti: krimināli sodāmas darbības un bezdarbības norobežošanas kritēriji un nozīme; vairākas krimināllietas, secinot, ka biežāk pēc Krimināllikuma (turpmāk – KL) 319. panta kvalificētais nodarījums izpaudies darbības formā; pārbaudīts, vai KL 319. panta formulējums pieļauj pēc šī panta kvalificēt nodarījumu darbības formā.

Krimināli sodāmas darbības un bezdarbības norobežošanas nozīme

Viens atsevišķs krimināli sodāms nodarījums KL 6. panta nozīmē ir darbība vai bezdarbība. Tie ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni.

Šim dalījumam nav tikai teorētiska, bet arī liela praktiska nozīme.

Pirmkārt, ir noziedzīgi nodarījumi, kurus var izdarīt tikai ar aktīvām darbībām vai tikai ar bezdarbību. Tātad šim jautājumam ir nozīme, norobežojot krimināli sodāmu nodarījumu no krimināli nesodāma.

To, kādā formā (darbībā, bezdarbībā vai abās formās) var izdarīt konkrēto noziedzīgo nodarījumu, nosakāms attiecīgās KL normas interpretācijas ceļā. Ja dispozīcijā nav aprakstīts veids, kādā var radīt kaitīgās sekas, tiesību normas tvērumā iekļaujas gan aktīvas darbības, gan bezdarbība, piemēram, slepkavība bez kvalificējošām pazīmēm iespējama gan darbības, gan bezdarbības formā.1 Strīdīgāks ir jautājums, kuri noziedzīgi nodarījumi var izpausties bezdarbības formā, ja objektīvā puse formulēta, norādot noteiktu izdarīšanas veidu, piemēram, vai viltus krāpšanā iespējams bezdarbības formā, t.i., kā faktu noklusēšana, kurus vajadzēja paziņot.2

Otrkārt, materiāliem noziedzīgiem nodarījumiem bezdarbības formā ir būtiskas atšķirības, salīdzinoši ar materiāliem noziedzīgiem nodarījumiem darbības formā:

• jākonstatē juridisks pienākums rīkoties;

• jākonstatē reāla iespēja pienākumu izpildīt;

• atšķirīga ir cēloņsakarības pārbaude;

• specifiski risināms jautājums, kurā brīdī aizsākas nozieguma mēģinājuma stadija, kā arī dalības un līdzdalības norobežošana.

Turpinājumā nedaudz sīkāk par šīm atšķirībām.

Garanta statuss. Krimināli sodāmas bezdarbības gadījumā jākonstatē tiesisks (juridisks) pienākums rīkoties jeb, kā to dēvē vāciski runājošās zemēs, garanta statuss (Garantenstatuss – vācu val.) un no tā izrietošs garanta pienākums (Garantenpflicht – vācu val.).

Vācijā valdošais viedoklis ir šāds: garanta statuss piemīt tikai tam, kuram piemīt paaugstināta atbildība par apdraudēto tiesiski aizsargājamo labumu vai apdraudējuma avotu.3 Garanta statusu rada tikai juridisks pienākums. Faktiska iespēja vai morāls pienākums nav pietiekami. Saskaņā ar judikatūru juridisks pienākums parasti izriet no likuma, ciešām savstarpējām attiecībām, iepriekšējas uzvedības,4 faktiskās varas pār apdraudējuma avotu5 vai faktiskas pienākumu uzņemšanās,6 turklāt arī tad, ja pienākuma uzņemšanās notikusi uz spēkā neesoša vai apstrīdama līguma pamata.7

Šie principi Vācijas tiesu praksē ņemti vērā vēl tad, kad KL vispārīgā daļā nebija normas, kas noteiktu, kad bezdarbība ir krimināli sodāma. Lai nodrošinātu skaidrāku tiesisko regulējumu, novēršot šaubas, vai tiesu prakses izvēlētais ceļš savienojams ar principu – nav soda bez likuma, Vācijas KL 1975. gadā iekļauta norma, kas paredz, kad bezdarbība ir krimināli sodāma.8 Līdzīga tiesību norma 1974. gadā iekļauta Austrijas KL,9 bet 2006. gadā Šveices KL.10

Krievijas juridiskajā literatūrā atzīts, ka pienākums rīkoties izriet no likuma vai likumpamatota akta, personas iepriekšējas uzvedības, profesionālām vai dienesta funkcijām. Atsevišķi autori šo sarakstu papildina ar citiem faktoriem – cilvēku personiskās, radniecības attiecības, līgums u.c.11

Garanta pienākuma robežas. Katram var aizliegt kaitīgās sekas radīt aktīvām darbībām, bet ne no katra var prasīt tās novērst. Tāpēc bezdarbība nav krimināli sodāma, ja darbība nav veikta līdzekļu, laika trūkuma, vai citu attaisnojošu iemeslu dēļ.12 Saskaņā ar valdošo viedokli iespēja veikt nepieciešamo darbību ir bezdarbības formā iespējamo noziedzīgo nodarījumu objektīvās puses elements. Tā ir nerakstīta šo noziedzīgo nodarījumu pazīme.13 Šāds interpretācijas rezultāts iegūstams teleoloģiskās redukcijas ceļā, kad pārlieku plaši formulēta noziedzīga nodarījuma sastāva robežas tiek sašaurinātas.

Teleoloģiskās redukcijas piemērošana pamatota šādi:

• nevar uzlikt pienākumu, kas nav reāli izpildāms;14

• atsevišķās KL normās darbības veikšanas iespējamības kritēriji minēti likuma tekstā, piemēram, no Vācijas KL 323.c panta izriet, ka palīdzība nelaimes vai vispārēju briesmu gadījumā sniedzama, ja to iespējams izdarīt bez nopietnām briesmām sev vai cita būtiska pienākuma ignorēšanas15 (sal. Latvijas KL 141. p. – bez nopietnām briesmām sev un citām personām).

Vērtējot, vai pienākums izpildāms, jāņem vērā šādi kritēriji to kopumā un savstarpējā saistībā:

• garanta interešu nozīmība: pienākums rīkoties atkrīt, ja garanta aizsardzības vērto interešu svarīgums ir vismaz tikpat liels cik apdraudēto interešu svarīgums;16

• kolidējošo interešu apdraudējuma intensitāte:17 jo reālāka kaitējuma rašanās iespēja kādai interesei, jo lielāka nozīme piešķirama šim apdraudējumam;18

• garanta veicamās darbības efektivitāte: jo lielāka kaitīgo seku novēršanas varbūtība, jo lielāka personiska uzupurēšanās prasāma.19

Paaugstināts draudu paciešanas slieksnis ir noteiktas profesijas pārstāvjiem. Piemēram, no speciāliem likumiem izriet, ka ugunsdzēsējam vai policistam pienākums sniegt palīdzību ir arī tāda apdraudējuma situācijā, kurā citām personām šāda pienākuma vairs nav.20 Paaugstināta personīgo interešu upurēšana prasāma arī no personas, kura pati vainojama apdraudējuma radīšanā.21 Tam, kurš radījis citas personas būtisku apdraudējumu, pienākums novērst kaitīgās sekas arī tad, ja viņš pats ciestu būtisku zaudējumu.22

Garanta pienākums neizbeidzas tikai tāpēc, ka:

• analogs pienākums ir citām personām;23

• kaitīgās sekas rada cita persona aktīvām darbībām;24

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Autors
29. Maijs 2013 / 08:19
0
ATBILDĒT
Bez tam zīmīgi ir tas, ka šie vispārējie principi krimināltiesībās „darbojas” ievērojami šaurākā apjomā, nekā citās tiesību nozarēs.

Piemēram, krāpšanas sastāva kontekstā, vērtējot, vai viltus (maldināšana) izpaudies bezdarbības formā, respektīvi, vai pastāvēja pienākums atklāt kādus nozīmīgus faktus, Vācijā, Austrijā un Šveicē ļoti ierobežotā apjomā piemēro arī civiltiesībās atzīto labas ticības principu, pie tam joprojām pastāv tendence šo principu arvien vairāk ierobežot.

Lai gan sākotnēji tiesu praksē krimināllietās labas ticības princips izmantots visai plaši. Tomēr šāda pieeja kritizēta juridiskajā literatūrā. Respektējot to, tiesas šo praksi arvien vairāk ierobežoja, atzīstot, ka pat klusēšanas piedauzīgums pats par sevi nav pietiekošs, lai konstatētu šādu krimināltiesiski nozīmīgu pienākumu. Tāpēc vēlāk tiesu praksē krimināllietās labas ticības princips izmantots krietni ierobežotākā apjomā, nekā civiltiesībās. Nostiprinājās divi galvenie kritēriji, kad ar labas ticības principu pamatojams krimināltiesiski nozīmīgs pienākums atklāt noteiktus faktus:

• Nozīmības faktors – pienākums vērst uzmanību uz faktiem, kas īpaši nozīmīgi otrai pusei. Izskaidrošanas pienākums par noteiktu faktu pastāv, ja personai vajadzēja pieņemt, ka tas ir būtisks (izšķirošs) līdzēja gribas veidošanās procesā.

• Pieredzes trūkuma faktors – izskaidrošanas pienākums pastāv, ja otra puse nav spējīga novērtēt būtiskus apstākļus pieredzes trūkuma dēļ (piemēram, vecuma, fizisko trūkumu dēļ u.tml.).

Pēdējā laikā tiesas labas ticības principa izmantošanu vēl vairāk ierobežojušas. Vienā no 2010.gada nolēmumiem pausts viedoklis, ka pienākums var pastāvēt tikai tad, ja līgumisko attiecību ietvaros starp līdzējiem kā fiziskām personām izveidojušās īpašas uzticēšanās attiecības, bet ne zaudējumu apmēru vai upura īpašu aizsardzības nepieciešamību.

Ņemot vērā šādu pieeju, likumsakarīgs ir jautājums, pēc kādiem principiem tiek atlasīti tie principi, kuri jāņem vērā krimināltiesībās? Savukārt pēc tam, kad šis principu loks noteikts, kā noteikt, cik plašā apjomā attiecīgais princips „darbojas” krimināltiesībās? Atbildes uz šiem jautājumiem vēl pats tikai meklēju.
Autors
29. Maijs 2013 / 08:18
0
ATBILDĒT
Piekrītu, ka „likumu” plašākā nozīmē parasti attiecina uz normatīvajiem aktiem, nevis tiesību principiem. Tomēr dažos avotos atradu, ka to attiecina arī uz tiesību principiem. Tā kā KL 319.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums var izpausties arī bezdarbības formā un saskaņā ar valdošo viedokli noziedzīgi nodarījumi bezdarbības formā iespējami arī tad, ja persona nav veikusi pienākumu, kas izriet no dažiem vispārējiem tiesību principiem, raksta pamatojumā iekļāvu tieši šo pēdējo (visplašāko) termina „likums” skaidrojumu, lai neveidotos situācija, kad dažādu bezdarbības formā iespējamu noziedzīgu nodarījumu kontekstā, vērtējot, kad pastāvējis juridisks pienākums novērst kaitīgās sekas, tiktu piemēroti atšķirīgi kritēriji.

Kas attiecas uz iespēju izmantot vispārējos tiesību principus krimināltiesībās, lai noteiktu, vai konkrētā situācijā bija pienākums rīkoties, tas ir ļoti komplicēts arī man līdz galam neskaidrs jautājums. Rakstā šo juridiskā pienākuma avotu iezīmēju ļoti konspektīvi, pamatojoties uz valdošo viedokli.

Cik esmu pētījis jautājumu par vispārējiem principiem kā juridiska pienākuma avotu krimināltiesībās, zīmīgi ir tas, ka nozīme piešķirta ļoti ierobežotam principu lokam. Rakstā ir minēti divi galvenie – 1) personas iepriekš izdarītas darbības un 2) pienākums veikt drošības pasākumus, lai novērstu apdraudējumu, ko rada apdraudējuma avots, pār kuru personai pieder faktiskā vara. Bez tam šāds pienākums novērst kaitīgās sekas atzīts arī ciešu savstarpējo attiecību (natürliche Verbundenheit – vācu val.) ietvaros.

Piemēram, jautājumā par dēla pienākumu novērst tēva dzīvības apdraudējumu Vācijas Federālā Augstākā tiesa paudusi šādu viedokli: dēlam ir pienākums novērst tēva dzīvības apdraudējumu, neatkarīgi no tā vai viņi dzīvo vienā ģimenē. Lai gan šāds pienākums nav radis atspoguļojumu likuma tiešā tekstā, tomēr pienākums novērst kaitīgās sekas ciešu kopības attiecību ietvaros var pastāvēt arī bez likuma noteikuma un izrietēt no tiesiskās kārtības pamatidejām (aus den Grundgedanken der Rechtsordnung – vācu val.). Tas, ka ciešas savienības ietvaros var pastāvēt pienākums novērst kaitīgās sekas, mūsdienās ir vispāratzīts. Strīdīgs ir vienīgi jautājums par to, kādas savienības ietvaros, pie kādiem nosacījumiem un kādā apjomā šāds pienākums rodas. Konkrētās lietas ietvaros nav nepieciešams tuvāk analizēt šos jautājumus, jo apsūdzētais kā miesīgais dēls dzīvoja tēva ģimenē – tātad, neskatoties uz visām ķildām, vienā no ciešākajām kopdzīves savienībām. Turklāt bija apdraudēta tēva dzīvība. Tas, ka ciešākajās savienībās, proti, ar asinsradniecību saistītā ģimenē katrā ziņā pastāv juridisks pienākums novērst smagāko apdraudējumu draudus, nevar tikt apšaubīts. Šis uzskats ir dzīvs vispārējā tiesiskajā apziņā (im allgemeinen Rechtsbewußtsein – vācu val.).
Proficius Aliri
28. Maijs 2013 / 23:23
0
ATBILDĒT
Pats pirmais jautājums, kas prasa atbildi – kāds ir jēdzienu „darbība” un „bezdarbība” saturs? Rakstā atrodams, ka bezdarbība „nav pasīva \"nekā nedarīšana\", bet gan konkrētas juridiski pieprasītas darbības neveikšana”. Tomēr pamati kāda pienākuma nepildīšanai var būt dažādi, t.sk. apzināti un neapzināti. Piemēram, vai apzināta atturēšanās veikt kādu juridiski pieprasītu aktivitāti ir bezdarbība vai darbība?

Visinteresantākais šķiet jautājums par tiesību principiem (VTP) kā pienākuma avotu krimināltiesībās. Pārsteidzīgs gan ir apgalvojums, ka „terminu \"likums\" materiālā nozīmē dažkārt apzīmē jebkuru tiesību avotu”. Pamatā terminu „likums” plašākā nozīmē attiecina uz normatīvajiem tiesību aktiem. Ja to attiecinātu uz pārējiem patstāvīgajiem tiesību avotiem – paražu tiesībām, vispārējiem tiesību principiem –, tad šis termins būtu identisks „tiesību normām”. Jebkurā gadījumā palīgavoti te nebūtu ietilpināmi.

VTP konkrētība, salīdzinot ar rakstītajām tiesību normām, ir daudz mazāka. Lai arī VTP iespējams izteikt normai tipiskajā formā („ja.., tad...”), noskaidrojot tiesisko sastāvu un sekas, personai precīzi konstatēt tā saturu varētu būt visai grūti. Piemēram, pēdējā laikā valsts pārvaldē populārais labas pārvaldības princips praktiski ir tik nekonkrēts, ka pavisam plašu amatpersonu rīcības loku varētu uzskatīt par neatbilstošu šā principa prasībām. Turklāt krimināltiesības dominē princips „nullum crimen sine lege scripta”.
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Krimināllikums
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties