Notikumi Ukrainā nerisinās bez Latvijas pilsoņu līdzdalības. Dažu Latvijas pilsoņu aktivitātes sabiedrībā raisījušas jautājumus, vai to rīcība ir savienojama ar Latvijas pilsoņa statusu. Drošības policija un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pat sākušas pārbaudi, vai konkrēti Latvijas pilsoņi nav pieņēmuši citas valsts pilsonību un brīvprātīgi iestājušies citas valsts bruņotajos spēkos vai militārā organizācijā.

Viens no gadījumiem, kad saskaņā ar Pilsonības likuma 24. pantu personai atņem Latvijas pilsonību, ir tad, ja tā bez Ministru kabineta atļaujas brīvprātīgi dienē kādas citas valsts bruņotajos spēkos vai militārā organizācijā (likums paredz izņēmumus) un Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā persona nekļūst par bezvalstnieku, kā arī ja tā veikusi darbību, kas vērsta uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu, publiski aicinājusi vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, publiski aicinājusi veikt vai veikusi organizatoriskas darbības, kas vērstas uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu, tas konstatēts ar tiesas spriedumu un Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā šī persona nekļūst par bezvalstnieku. Kā redzams, Latvijas Pilsonības likums nepieļauj pilsonības atņemšanu, lai vai kāds būtu iemesls, ja valsts šādas rīcības gadījumā persona kļūst par bezvalstnieku.

Interesantu jautājumu – vai pilsonība ir tiesības vai privilēģija – šobrīd ir izvirzījis morāles filozofs Prinstonas universitātes profesors Pīters Zingers (Peter Singer), 6. maijā publicējot eseju interneta domu apmaiņas platformā "Project Syndicate. The world"s opinion page".

P. Zingers analīzē Lielbritānijas praksi. Kopš 1918. gada Lielbritānijā iespējams atņemt Lielbritānijas pilsonību personām, kas to ieguvušas naturalizācijas kartībā. Tomēr tikai kopš 2005. gada, kad notika teroristu uzbrukumi Londonas sabiedriskajā transportā, šīs tiesības valsts ir izmantojusi. Lielbritānijas pilsonība ir atņemta kopumā 42 personām, tajā skaitā 20 personām 2013. gadā. Šo lēmumu pamatā ir atziņa, ka pilsonība ir privilēģija, nevis tiesības. Lielākajā daļā gadījumu personām ir bijusi dubultā pilsonība, līdz ar to, zaudējot Lielbritānijas pilsonību, tās nav kļuvušas par bezvalstniekiem. Tomēr vienā gadījumā personai nav bijis dubultpilsonības un, atņemot Lielbritānijas pilsonību, tā ir kļuvusi par bezvalstnieku. Turklāt tas noticis, neskatoties uz to, ka kādā citā lietā Augstākā tiesa jau iepriekš bija norādījusi, ka valsts nevar atņemt pilsonību, ja persona tādējādi kļūst par bezvalstnieku. Tomēr Lielbritānijas valdība paliek pie uzskatiem, ka gadījumos, ja personas piedalās terorisma aktivitātēs, jāparedz pilsonības atņemšanas iespēja naturalizētajiem pilsoņiem arī tad, ja tādējādi tie kļūst par bezvalstniekiem.

1961. gada Konvencija par bezvalstniecības gadījumu skaita samazināšanu, kuras dalībvalsts ir arī Lielbritānija, ļauj atņemt personai pilsonību, ja valsts pierāda, ka persona ar savu rīcību kaitējusi valsts stratēģiskām interesēm. Savukārt jaunais priekšlikums Lielbritānijā paredz atcelt valsts pierādīšanas pienākumu par kaitējumu valsts stratēģiskajām interesēm. Tādējādi personas tiesību aizsardzība varētu kļūt apgrūtināta, jo tai nebūs iespēju atspēkot valdības argumentus.

Lielbritānijas īstenotās prakses kontekstā analizējot līdzsvaru starp personas tiesībām uz pilsonību (t.i., nekļūt par bezvalstnieku) un sabiedrības drošības interesēm, P. Zingers secina, ka personu padarīšana par bezvalstniekiem ir autoritāras valsts cienīga rīcība.

Arī Latvijai būtu jāfokusējas ne tikai uz konkrētu pilsoņu rīcības izmeklēšanu, bet principā jāizdiskutē sarežģītais jautājums par valsts tiesībām atņemt pilsonību (tajā skaitā terorisma dēļ), ja persona tādējādi paliek bez pilsonības.