Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Cilvēki mirst vairāk nekā dzimst, turklāt cilvēku, kas izbrauc, ir vairāk nekā to, kas iebrauc. Šī problēma nav tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans 2014. gada 2. aprīļa konferencē "Emigrācija Baltijas un Austrumeiropas valstīs: pieredzes mācības un izaicinājumi" izvirzīja tēzi, ka visās trīs Baltijas valstīs emigrācija ir kļuvusi par normu un diasporas turpmākajos gados palielināsies. Līdz ar to rodas jautājums: vai iedzīvotāju skaita samazinājums ietekmē arī valsts tiesisko iekārtu?

Lietuvā tiek saskatīta šāda sakarība un tiek diskutēts par to, vai nebūtu jāsamazina Lietuvas parlamenta locekļu skaits, ņemot vērā, ka samazinās iedzīvotāju skaits. Parlamenta locekļu skaitam jābūt atbilstošam valsts lielumam un iedzīvotāju skaitam, turklāt izmaiņas samazinās valsts izdevumus. Pašreiz ir 141 parlamenta deputāts. Konstitūcijas grozījumus parakstījuši 36 deputāti, un tie paredz samazināt deputātu skaitu līdz 101 deputātam. Lietuvā šis priekšlikums nav unikāls, jo jau iepriekš ir bijušas idejas samazināt parlamenta deputātu skaitu līdz 71, 101 un 111 deputātiem.

Lietuvā uz 21 000 iedzīvotāju ir viens deputāts. Latvijā, kurā ir 100 parlamenta deputātu, šī proporcija ir viens deputāts uz 19 956 iedzīvotājiem, savukārt Igaunijā, kurā ir 101 parlamenta deputāts, proporcija ir viens deputāts uz 12 988 iedzīvotājiem. Jau šobrīd Lietuvā parlamenta deputāts vidēji pārstāv vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā un Igaunijā. Ja samazinātu parlamenta deputātu skaitu, tad proporcija palielinātos – viens deputāts uz 29 316 iedzīvotājiem, salīdzinājumā ar Igauniju Lietuvas deputāts pārstāvētu vairāk nekā divreiz lielāku iedzīvotāju skaitu.

Vēsturiski paraugoties, Latvijā 1920. gadā bija apmēram 1 596 130 iedzīvotāji. Mazāk nekā tagad, tomēr Satversmes sapulce nolēma, ka Saeimā jādarbojas 100 deputātiem. Satversmes sapulcē Jānis Goldmanis un Miķelis Bružis rosināja paredzēt, ka Saeimā ir 120 deputāti. Pamatojumā tika minēts apstāklis, ka likumdošanas iestādei funkciju izpildei vajadzīgi spēki pietiekamā daudzumā. "Mēs esam jauna valsts, mums stāv priekšā vēl lieli Krievijas likumu blāķi, kuri jāpārveido tā, lai tas saskan ar mūsu vajadzībām, ar mūsu dzīves apstākļiem," norādīja J. Goldmanis. Atbildot uz iepriekš minēto argumentāciju, Fēliks Cielēns norādīja, ka "jau tagad Satversmes sapulcē deputātu skaits ir lielāks, nekā tam vajadzētu būt tik mazas zemes apmēros. Uz ārkārtīgu tautas priekšstāvniecību, kāda ir Satversmes sapulce, vēl ir motivēts plašāks tautas vietnieku skaits [..] Ja arī turpmāk likumdošanas iestādei darba būs daudz, tomēr tas nebūs tik steidzīgi darāms. 100 cilvēki varēs tekošo likumdošanas darbu labi veikt". Marģers Skujenieks atzina, ka gan parlamenta darba apjoms, gan valsts lielums korelē ar parlamenta deputātu skaitu un valsts labklājības līmeni: "[..] mēs nevaram atļaut luksusu tautas priekštāvniecībā [..]." Līdz ar to Satversmes sapulcē tika atzīts, ka parlamenta lielums saistāms ar diviem kritērijiem – valsts lielumu jeb iedzīvotāju skaitu un parlamenta darba apjomu.

Matemātikas kritērijs nav noteicošais attiecībā uz parlamenta deputāta skaitu, tomēr valstij, nespējot apturēt iedzīvotāju skaita samazināšanos, kādā brīdī būs jāuzdod jautājums un jāatbild, vai 100 Saeimas deputāti ir luksuss un vai mazāks parlamenta deputātu skaits spēj atspoguļot tautas gribu.