1. Valsts atbildība un pienākums, pildot starptautiskos līgumus

Starptautisko publisko tiesību izpratnē par starptautisko tiesību pārkāpumiem valsts atbild kā starptautisko tiesību subjekts. Atbilstoši starptautiskajām paražu tiesībām un 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 27. un 46. panta prasībām puses nedrīkst atsaukties uz nacionālajiem tiesību aktiem, lai attaisnotu līguma neizpildi ("nacionālie tiesību akti" šīs konvencijas izpratnē ir visi attiecīgajā valstī pastāvošie tiesību akti neatkarīgi no to vietas tiesību aktu sistēmā un hierarhijā). Turklāt visu valsts un pašvaldību iestāžu un amatpersonu darbība ir piederīga valstij kā juridiskai personai, šīs iestādes un amatpersonas rīkojas juridiskās personas vārdā jeb īsteno tās tiesībspēju, apveltot konkrēto juridisko personu ar tiesībām un pienākumiem.

Starptautisko tiesību aspektā nav izšķirošas nozīmes tam, kāda ir konkrētās valsts iekārta un kādas ir valsts institūciju kompetences un pilnvaras, jo, skatot strīdu, kas nodots izskatīšanai starptautiskajā tiesā, tiek vērtēts, vai attiecīgais atbildētājs ir piederīgs valstij, proti, vai tas ir apveltīts ar valsts varu un vai tas pārstāv valsti kopumā. Jānorāda, ka attiecībā uz jebkādu zaudējumu piedziņu no attiecīgās valsts kā "atbildētāja" (piemēram, strīdā par starptautisko ieguldījumu aizsardzību) tiek vērtēts kritērijs – ir vai nav iestājusies valsts atbildība.