31. Maijs 2016 /NR. 22 (925)
Numura tēma
Kompleksas plaģiāta ierobežošanas nepieciešamība Latvijas augstskolās jeb noklusētais par plaģiātu
Mg. psych.
Sintija Sudmale
vairāk nekā 15 starptautisku zinātnisku publikāciju par plaģiātu autore 

Rakstā aplūkota akadēmiskā plaģiāta (plaģiātisma) problēma Latvijas augstskolās, uzsverot tā kompleksas ierobežošanas nepieciešamību, kas mērķtiecīgā un savstarpēji salāgotā kopumā iekļautu dažādus līdzekļus – juridiskus, datorizētus un pedagoģiskus. Īpaša uzmanība pievērsta studiju darbu pirkšanai no citas personas un uzdošanai par savu, nenorādot īsto autoru. Šāda krāpšanās ir viens no smagākajiem akadēmiskajiem pārkāpumiem, ko visgrūtāk pierādīt un kas būtu jāietver mūsdienīgā plaģiāta formulējumā un jāņem vērā, veidojot plaģiāta ierobežošanas politiku.

Plaģiāts un tā ierobežošanas iespējas augstākajā izglītībā ir tēma, kam piemīt potenciāls kļūt par diskusiju, tai skaitā politisku, priekšmetu. Plaģiāta izplatība ir cieši saistīta ar sabiedrībā notiekošiem procesiem. Plašākā sociālā kontekstā plaģiāts uzskatāms par konkrētajā sabiedrībā pieņemtas krāpšanās kultūras atspoguļojumu, savukārt šaurākā izpratnē tas parāda disciplīnas problēmas augstskolās.

Pēdējo piecu gadu laikā Latvijas augstākajā izglītībā ir veiktas plaģiāta ierobežošanas iestrādes, veidojot kopēju noslēgumu darbu datubāzi (kopš 2014. gada 24. janvāra augstskolu vienotajā datorizētajā plaģiātisma kontroles sistēmā darbojas astoņas augstskolas no Latvijā pastāvošajām trīsdesmit divām),1 kā arī izstrādātas vai pilnveidotas augstskolu iekšējos normatīvajos dokumentos ietvertās norādes uz plaģiātu un tā ierobežošanu. Vai tas ir pietiekami, lai būtu efektīvi, un vai konkrētie risinājumi aptver visu plaģiāta darbību spektru?

Vispirms būtu jānoskaidro, vai akadēmiskais negodīgums, tai skaitā plaģiāts, Latvijas augstākajā izglītībā ir uzskatāms par nozīmīgu problēmu. Atbildi varētu sniegt izglītības praktiķi un attiecīgā jautājuma pētnieki. Tomēr jāatzīmē, ka plaģiāta tēmas aktualitāte pārsniedz augstākās izglītības robežas. Akadēmiskā negodīguma uzvedības paterni aizsākas agrīnās izglītības pakāpēs, cauri pamatskolai tiek pārnesti uz studijām augstskolā un krāpšanās kā uzvedības norma parādās pieaugušo profesionālajā darbībā.2

Līdz šim masu medijos augstskolu pārstāvji ir pauduši uzskatus, ka plaģiāts Latvijas augstskolās pastāv, taču "nav milzīga problēma", turklāt plaģiātu pamatā attiecinot uz sociālo zinātņu programmām,3 bet tā atklāšanā optimistiski paļaujoties uz datorizētiem risinājumiem un cilvēkresursiem, respektīvi, uz mācībspēku spējām, laika rezervi un bagātīgo finansējumu, kas motivē regulāri izstrādāt neordinārus uzdevumus vai atklāt plaģiātu, veicot studiju darbu kvalitatīvu analīzi.4

Savukārt Latvijā līdz šim veiktā zinātniskā plaģiāta izpēte, kas iezīmējusi plaģiāta izplatības riskus studentu izlasēs, kā arī aprakstījusi izglītības politikas, augstskolu un mācībspēku lomu plaģiāta kontekstā, kritizēta (vai no zinātniskās metodoloģijas aspekta varētu tikt kritizēta) kā nepietiekami plaša, korekta un reprezentatīva,5 tomēr šeit jāizvirza jautājums, vai par derīgiem problēmas izpratnē tiek uzskatīti tikai kvantitatīvi pētījumi vai pētījumi ar augstu citējamības indeksu, kas reizēm var būt veiksmīgi apgūta finansējuma vai, piemēram, praksē dažreiz sastopamas fiktīvas līdzautorības, nevis problēmas pārzināšanas un pētniecības prasmju rādītāji, un cik lielā mērā šādi izcilās datubāzēs ievietoti pētījumi patiešām tiek izmantoti (apkopoti un analizēti), izstrādājot un pieņemot likumus?

Vissarežģītākā problēma gan diskusijā par to, ko ietvert mūsdienīgā plaģiāta formulējumā, gan attiecībā uz plaģiāta praktisko ierobežošanu augstskolās ir jautājums par citu autoru rakstītu darbu pirkšanu un uzdošanu par savu.

Jau agrīnie plaģiāta pētījumi Latvijā, piemēram, K. Sedlenieka,6 J. Buholca,7 J. Kreicberga,8 K. Jansones,9 S. Seņkānes un I. Šulmanes,10 I. Ījaba11 un citu autoru pētījumi Latvijas Universitātes studentu populācijā, R. Lukašenko, V. Graudiņas12 un J. Grundspeņķa, A. Anohinas-Naumecas,13 tāpat M. Kaškuras, S. Paršutina un A. Borisova14 Rīgas Tehniskajā universitātē veiktie pētījumi raksturo kopējas tendences plaģiāta izplatībā un norāda uz nepieciešamību ne tikai identificēt plaģiātu, bet arī izstrādāt normatīvus dokumentus tā ierobežošanai, un atklāj plaģiāta noteikšanas datorizētu metožu vājās vietas programmatūras nespējā atpazīt un noteikt visas plaģiāta izpausmes kā, piemēram, no citas valodas pārtulkotus darbus un no citas personas pirktus un par saviem uzdotus darbus.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties