2016. gada 5. augustā pulksten 02.00 pēc Latvijas laika sporta entuziasti un sportistu atbalstītāji gan klātienē, gan plašsaziņas līdzekļos vēroja 31. vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Šogad pasaule jūt līdzi 11 246 sportistiem, kas pārstāv 206 pasaules valstis 42 sporta veidos,¹ bet konkrēti Latviju šajās olimpiskajās spēlēs pārstāv 33 sportisti 12 sporta veidos.² Tiesa, tikai retais no līdzjutējiem zina, ka aiz krāšņā pasākuma un olimpiskā karoga, kā arī 7,4 miljardu ASV dolāru lielā budžeta³ pastāv starptautisko sporta organizāciju, organizēšanas komitejas un valsts pārvaldes tiesiskais un organizatoriskais mehānisms,⁴ kura sadaļā "Antidopings" ir sagatavoti trīs tehnisko procedūru un dopinga kontroles kārtības dokumenti,⁵ no kā secināms, ka olimpisko spēļu organizatoriskā struktūra arvien pievērš pastiprinātu uzmanību tieši godīgas spēles un tīra sporta jautājumam.

Lai saprastu antidopinga nozīmi un gūtu izpratni par tā kontroles procesu un pārvaldību, kā arī atlētu un atzīto sporta federāciju tiesībām un pienākumiem, konstatējot dopinga pārkāpumu, ir svarīgi ielūkoties nacionālajos un starptautiskajos normatīvajos aktos, to tapšanas vēsturē, kā arī gūt priekšstatu par praksē konstatētajiem pārkāpumiem.

No vēstures skatpunkta

Pēc Otrā pasaules kara pasaule piedzīvoja vērienīgu sporta treniņu metožu un medicīnisko pētījumu attīstību, kuru mērķis bija atrast efektīvāko treniņa slodžu un medikamentu kombinācijas, kas palielinātu atlētu organisma darba spējas treniņos un sniegtu labākos rezultātus sacensībās. Medicīnisko un farmakoloģisko pētījumu rezultātā 20. gs 60.–80. gados pasaules līmeņa profesionālajā sportā bija vērojams anabolisko hormonu, medikamentu un narkotisko vielu lietošanas uzplaukums. Īpašu uzmanību medikamentu un narkotisko vielu lietošanai sportā lika pievērst dāņu riteņbraucēja Knuta Enmarka nāve 1960. gada olimpisko spēļu laikā Atēnās. Pēc šī notikuma gan Starptautiskā Olimpiskā komiteja (turpmāk – SOK), gan pasaules valstu vadības uzsāka nopietnu darbību pret medikamentu un narkotisko vielu lietošanu sportā. 1964. gadā SOK izstrādāja medikamentu, narkotisko vielu un metožu jeb dopinga definīciju un tā lietošanas aizliegumus sportā, apstiprinot Antidopinga likumu. Jau 1967. gadā SOK izveidoja medicīnas komisiju, kuras uzdevums bija veikt dopinga kontroles.

Lai arī bija sperts pirmais solis organizētai cīņai pret dopingu sportā, tomēr vēl pat līdz 1974. gadam medicīnas komisija un laboratorijas bija bezspēcīgas atlētu priekšā, kuru nodotajos urīna vai asiņu paraugos nebija iespējams konstatēt anaboliskos hormonus, vēl jo vairāk tāpēc, ka, attīstot jaunas analītiskās metodes, arvien vairāk sportistu pievērsās dabisko anabolisko hormonu lietošanai, kurus noteikt nebija iespējams. Tikai 1984. gadā tika atrastas metodes, lai konstatētu arī dabisko vielu klātbūtni sportista dopinga kontroles laikā iegūtajos paraugos. Lai arī SOK un pasaules valstis iesaistījās organizētā cīņā pret dopingu sportā, tomēr nemitīgā farmakoloģisko preparātu un dopinga metožu attīstība neļāva sekmīgi īstenot SOK un Antidopinga likumā ietvertos mērķus.

Lai radītu efektīvu mehānismu starptautiskai cīņai pret dopinga pārkāpumiem, bija nepieciešams tiesiskais regulējums, kas būtu saistošs gan sporta organizācijām, gan valstīm, tādēļ starptautiskā līmenī tika sperts vēl viens solis vienota tiesiskā regulējuma radīšanai, un 1989.