Tā kā saskaņā ar Latvijā valdošo uzskatu, kā arī KL 9. panta spēkā esošo redakciju jebkurš formāla sastāva noziedzīgs nodarījums iespējams tikai ar tiešu nodomu un pie tiem pieskaitāms arī KL 323. pantā iekļautais, lemjot par šīs rekomendācijas izpildi, šo problēmu nevarēja skatīt tikai KL 323. panta kontekstā, jo tā skāra visus formāla sastāva noziedzīgos nodarījumus. Līdz ar to aizsākās diskusijas šajā jautājumu. Tās ietvaros tapa divas publikācijas, kurās pamatots, ka netiešs nodoms un neuzmanība konstruējama arī formāla sastāva noziedzīgos nodarījumos, tāpēc aktuālā KL 9. panta redakcija ir kļūdaina.²

Tāpat publicēts profesora Ulda Krastiņa raksts,³ kurā aizstāvēts valdošais viedoklis. Tomēr diskusiju nevar atzīt par pabeigtu, jo problēmas būtība līdz šim palikusi neskarta, par ko liecina tas, ka lielāko daļu argumentu, ar kuriem pamatots viedoklis par netieša nodoma un neuzmanības iespējamību formāla sastāva noziedzīgos nodarījumos, nav nemaz mēģināts atspēkot; kukuļdošanas analīze profesora rakstā nav veikta, balstoties uz OECD darba grupas piemēru īpatnībām.

Prof. U. Krastiņa kritikas nepilnības

Prof. U. Krastiņa kritika, kas vērsta pret viedokli par netieša nodoma un neuzmanības iespējamību formālos sastāvos, pamatā balstīta, pamatojoties uz spēkā esošo regulējumu, taču publikācijās, kurās aizstāvēts šis viedoklis, bija pamatots kas cits – šādu iespēju pieļāva KL 9. panta sākotnējā redakcija. Tieši tāpēc apšaubīts, vai bija nepieciešama KL 9. panta izteikšana jaunā redakcijā. Šis viedoklis pamatots, pirmkārt, ar tiesiskā regulējuma, kas bija spēkā līdz 2013. gada 1. aprīlim, sistēmisko interpretācijas metodi, otrkārt, analizējot šo jautājumu tiesību salīdzinošā gaismā – kontekstā ar Romas Starptautiskās krimināltiesas uzskatiem, Vācijas, Austrijas, Šveices tiesu praksi, kā arī Latvijas pirmskara tiesisko regulējumu.⁴

Tā kā prof. U. Krastiņa kritika pamatā balstīta, pamatojoties uz spēkā esošo regulējumu, viņa rakstā apieti visi tie argumenti, ar kuriem pamatots atšķirīgais viedoklis. Tikai vienā no atsaucēm minēts Latvijas 1933. gada Sodu likuma 46. pants, kurā definēti nodoma veidi. Šajā sakarā U. Krastiņš norādījis, ka arī šis likums tiešu nodomu saistījis ar nodarījuma izdarīšanu, bet netiešu nodomu, tāpat kā KL 9. panta otrā daļa, ar kaitīgajām sekām.⁵ Tomēr šis uzskats nav pareizs, jo, pirmkārt, balstīts uz neprecīzu šīs normas citēšanu, otrkārt, tas ir pretrunā ar pirmskara tiesu praksi.

Latvijas 1933. gada Sodu likuma 46. pantā bija dota šāda nodoma definīcija – noziedzīgs nodarījums uzskatāms par tīšu jeb nodomātu ne vien tad, kad vainīgais gribējis to izdarīt, bet arī tad, kad viņš apzināti pielaidis tās sekas, kuras nosaka šā nodarījuma noziedzīgumu. Analogs bija Latvijas 1903. gada Sodu likuma 48. pants. Pēdējā piebilde – noziedzīgs nodarījums uzskatāms par tīšu arī tad, kad viņš apzināti pielaidis tās sekas, kuras nosaka šā nodarījuma noziedzīgumu, – attiecās uz netiešu nodomu.⁶

No Sodu likuma izriet, ka tiešs nodoms konstatējams nevis tad, ja vainīgais gribējis izdarīt "nodarījumu", kā to norāda prof. U. Krastiņš, neprecīzi citējot, bet gan tad, ja vainīgais gribējis izdarīt "noziedzīgu nodarījumu". Tātad nodoma definīcija iezīmēja to, ka tiešam nodomam jābūt vērstam uz pilna noziedzīga nodarījuma sastāva izpildīšanos, nevis kādas atsevišķas pazīmes (darbības vai seku) izpildīšanos.

Arī pirmskara prakse liecina, ka gan netiešs nodoms, gan neuzmanība iespējama formāla sastāva noziedzīgos nodarījumos. Piemēram, 1903. gada Sodu likuma 530. pants paredzēja atbildību tam, kurš tīši personīgi apvainojis ar izturēšanos vai atsauksmi, kas dara negodu apvainotam vai viņa ģimenes loceklim (kaut arī mirušam). Savukārt 531. pants paredzēja atbildību tam, kurš cēlis neslavu kādai personai, izpauzdams, kaut arī tai klāt neesot, apstākli, kurš dara viņai negodu. Par šiem noziedzīgiem nodarījumiem paustas šādas tēzes: kā Sodu likuma 530. panta, tā 531. panta pievestie goda aizskāruma veidi sodāmi, ja vainīgā rīcība bijusi tīša, t.i., ja viņa rīcībā nodibināts Sodu likuma 48. panta pirmajā daļā paredzētais vainīguma veids – nodoms izdarīt noziedzīgu nodarījumu vai apzinīga to seku pielaišana, kas nosaka nodarījuma noziedzīgumu.