Pārlasīju likuma projektu pateicoties JV numuram un tagad brīnos par nejēdzībām jaunajā projektā. Ikdienā saskaros un strādāju ar esošo LAPK, kur jau tik daudz izmaiņu, ka galva griežas. Bet visas izmaiņas ir tapušas sakarā ar nepieciešamību! Kā var likumprojekta anotācijā apgalvot, ka „(..)iespēja soda uzlikšanu pārsūdzēt augstākā iestādē sevi attaisno kā iespēja iestādei labot pašai savas pieļautās kļūdas (..)” un liegt to iestādei darīt?! Kur ir augstākai iestādei paredzēta iespēja atcelt lietu un nodot to jaunajai izskatīšanai piemērām, sakarā ar cietušā tiesību piedalīties lietas izskatīšanā neievērošanu? Cietušais iesniedz sūdzību par to, ka netika aicināts uz lietas izskatīšanu un ko darīt? Atcelt lēmumu un izbeigt lietu pārkāpējam par labu? Ko darīt rakstveida procesā, ja lietu ir jāskatās no jauna?
Kur ir aizskartās mantas īpašnieka iespēja pārsūdzēt lēmumu daļā par savu mantu?! Vai atkal gaidīsim Satversmes tiesas spriedumu šajā sakarā? Rodas iespaids, ka likumu ir izstrādājis tas, kam ne mazāka sakara ar to piemērošanu šobrīd nav un vīzijas par to kā notiek lietvedība administratīvo pārkāpumu lietās arī.
Es jau nerunāju par tādām nejēdzībām, kā atsevišķais lēmums par cietušo! Kam tas ir vajadzīgs? Mums ir tikai atsevišķie panti LAPK sevišķā daļā, kas vispār paredz kaitējuma nodarīšanas vārbūtību atsevišķai personai, nevis sabiedrībai kopumā. Kamdēļ izdalīt cietuša statusa piešķiršanu no lietas izskatīšanas pēc būtības???