Pagājušā gada beigās man bija iespēja pasniegt starptautiskās privāttiesības Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studentiem, kas studē starptautisko ekonomiku un komercdiplomātiju. Šī pieredze raisīja dažādas pārdomas par pasniedzēju darbu, tiesību lomu mūsu dzīvē un jurista profesiju.

Studiju grupa bija neliela – tā sastāvēja no 10 studentiem, visi ārzemnieki. Iepriekšējos divus studiju gadus viņiem nebija neviens studiju priekšmets, kurā būtu aplūkotas tiesības un ar tām saistīti jautājumi. Pasniedzot starptautiskās privāttiesības šiem studentiem, bija jāņem vērā minētais aspekts, kā arī tas, ka viņi nemācās, lai kļūtu par juristiem. Līdz ar to studiju kursā mans uzdevums visupirms bija radīt priekšstatu, kas vispār ir tiesības un cik daudzas ikdienas situācijas ir regulētas ar normatīvajiem aktiem, kā arī pastāstīt par specifiskiem jautājumiem, ar kuriem dzīvē var nākties saskarties, ņemot vērā viņu izvēlēto profesiju.

Pirmajā seminārā studentiem tika uzdots jautājums, vai kādam no viņiem ir tiesiskas attiecības, uz kuru saņēmu apmulsušus skatienus un noraidošu galvas grozīšanu. Neviens neuzskatīja, ka viņiem ir kāda darīšana ar likumu vai tiesībām. Savukārt, pamazām attīstot jautājumu, atklājās, ka viņi visi ir dažādās tiesiskās attiecībās – ar universitāti, darba devējiem, īrēto mājokļu īpašniekiem, telefona pakalpojumu nodrošinātājiem, bankām u.c.

Šī epizode man atgādināja manus pirmos studiju gadus tikko pēc vidusskolas. Atskatoties uz to laiku, ir pilnīgi skaidrs, ka par jurisprudenci man bija pavisam miglains priekšstats. Un ne tikai tāpēc, ka man nebija zināšanu par tiesībām kā tādām, bet gan tāpēc, ka man nebija nekādas dzīves pieredzes. Toreiz es biju slēgusi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus līgumus un uzrakstījusi dažus iesniegumus. Līdz ar to sākotnēji, apgūstot tiesības, bija grūti aptvert to nozīmību un problēmjautājumus, iztēloties un modelēt problemātiskas situācijas. Tas, pavisam iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc lekcijās studentiem jautājumi bija reti, bet, ja tādi bija, tie parasti bija diezgan muļķīgi.

Paralēli studijām sākot strādāt, situācija mainījās, proti, tā pa īstam parādījās nepieciešamība zināt un saprast tiesības, jo šīs zināšanas kļuva par reāli pielietojamu darba instrumentu. Un pamazām parādījās arī jautājumi. Taču vēl vairāk jautājumu ir tagad, kad studijas jau ir aiz muguras, vairāk iegūta pieredze praksē, bet vairs nav iespējas pasniedzējiem tos uzdot.

Domājot par to, kā pasniegt tiesības jaunajiem studentiem, daudz domāju par tiesībām un to nozīmi. Pilnīgi noteikti tiesības nav un nevar būt teorētiskas – tās ir ļoti cieši saistītas ar dzīvi, jo tiesību mērķis ir noregulēt dažādas reālās dzīves situācijas. Savukārt jurista uzdevums ir atrast, izvēlēties un ieviest attiecīgās situācijas noregulējumu. Līdz ar to tiesības ir grūti apgūt, ja nav priekšstata, kādas situācijas dzīvē vispār var izveidoties, nemaz nerunājot par nestandarta situācijām, kuras neviena norma tieši neregulē. Taču ir arī pilnīgi skaidrs, ka dzīves pieredzi nav iespējams iegūt agrāk, nekā tā pati atnāk ar gadiem.

Pašai stāvot pasniedzēja kurpēs, es izjutu, cik grūti ir atrast tādus skaidrojumus juridiskiem jautājumiem, kas studentiem būtu saprotami un attiecīgajā dzīves posmā uztverami. Un ar katru nākamo lekciju es sapratu, ka man nav jāmāca tiesības, bet gan dzīve – jāstāsta par to, kas dzīvē var notikt, un tikai pēc tam jāstāsta par tiesībām.